Tev šķiet, ka trompetes, ērģeļu un balss kompānija Ziemassvētku laikam ir pārāk klišejiska kombinācija? Nekā nebija! Ja satikšanos Rīgas Domā rīko harismātiskā koncertērģelniece Iveta Apkalna, viens no vadošajiem pasaules trompetistiem Reinholds Frīdrihs un starptautiski pieprasītais dramatiskais soprāns Liene Kinča, viss kļūst citādi…

Bet vispār Iveta Apkalna teic – Ziemassvētku vēsts šajā koncertprogrammā ir mazliet paslēpta… Tālab, lai baroka un latviešu mūzikas savienībā ikkatrs varētu atrast SAVU svētku sajūtu vai arī to, kas šībrīža gājumā ir tas vissvarīgākais.

Vispirms tā ir Lūgšana. Jo lūdzamies mēs visi – gan tie, kuri tic, gan tie, kuri nē. Tās spēks atplauks Aivara Kalēja “Lūgšanā”, ko Iveta bieži atskaņo pasaulē, bet eņģeļa asaras kā pērles ritēs Jāņa Mediņa solodziesmā ”Aka”.

Un tad ir Mūžības brīnums, ko visupirms slavina Johans Sebastiāns Bahs. Viņu – „ērģelnieku dienišķo rupjmaizi un Bībeli” (tā Iveta) – šajā vakarā satiksim vairākkārt. Arī citādu, nekā ierasts. Jo īpaši tas notiks korālī Komm, süßer Tod, kam apdari veidojis leģendārais amerikāņu koncertērģelnieks Virdžils Fokss, savas apdares partitūrā ierakstot, ka "nāve cilvēkam nāk kā atvieglojums un ir gaišākais notikums viņa dzīvē…”

Un patiesi: to, ka ar aiziešanu nudien nekas nebeidzas, pierādīs būtiskākais šīs programmas opuss. Pēc pērn notikušā pasaules pirmatskaņojuma Vācijā mājās pārnāks Artura Maskata dvēseliskais veltījums pāragri mūžībā aizgājušajam Latvijas Nacionālā baleta premjeram Aleksejam Avečkinam. Tverts Rainera Marijas Rilkes “29. soneta Orfejam” rindās, tas ir smeldzīgs, bet bezgala skaists apliecinājums, ka mums svarīgie, mīļie, tuvie un talantīgie cilvēki turpina uzrunāt mūs arī pēc aiziešanas. Jo enerģija jau nebeidzas – tā plūst un turpina būt radoša.

Latvijas publikai šis koncerts bija pirmā satikšanas ar trompetes ģēniju Reinholdu Frīdrihu no Vācijas. Iveta Apkalna, kura daudzkārt kopā ar viņu muzicējusi (abi ierakstījuši arī kopīgu albumu), pirms koncerta teic tā: "Daudzi, kas Rīgas Domā izdzirdēs Reinholda spēli, NEKAD tādu trompeti nebūs baudījuši un diezin vai vēl kādreiz baudīs. Jo Reinholds ir trompete. Un trompete ir Reinholds. Fenomenāli, ar kādu fanātismu viņš tai kalpo…”