Līdz ar rudens miglu un tumšajiem vakariem pienācis veļu laiks, kad aizgājušo dvēseles nāk viesoties pie dzīvajiem. Varbūt veļu mielošanas tradīcija pašlaik notiek retāk kā agrāk, taču pagājušotrešdien Vecrīgas tējnīcā "Runa" notika veļu laika sadziedāšanās kopā ar Ievu Līni.

Mūzika ir Ievas sirds aicinājums, un sadziedāšanās vakaru rīkošana ir viens no veidiem, kā viņa dalās gan ar folkloras kopā ''Auri'' savulaik apgūto senču mantojumu, gan ar pēdējos gados dažādās garīgajās praksēs gūtajām zināšanām.

Dziedāšana sveču izgaismotajā tējnīcā notika gan kokļu, gan šamaņu bungu pavadījumā, maigi papildinot jau tā harmonisko noskaņu. Ieva ir pārliecināta, ka tautasdziesmu dziedāšana ir brīnišķīga iespēja ikvienam sevī aktivizēt dabisko enerģiju un prieku, īpaši šajos tumšajos garajos rudens vakaros. "Etnovēstis" centās noskaidrot vairāk par dziedāšanu tieši veļu laikā.

"Savulaik, kad krietni pasen vēl dziedāju folkloras kopā "Auri", jau tolaik izdziedājām diezgan daudz veļu dziesmu," stāsta Ieva.

"Uzsākot savus sadziedāšanās vakarus, tas bija labs iemesls atvērt gan veco zināšanu lādi, gan paskatīties jaunas dziesmas, jaunus vārdus un mazliet vairāk piedomāt par šo laiku kopumā. Šis ir viens no tematiskajiem cikliem, ko esmu iesākusi, lai nebūtu tikai padziedāšana par jebkuru tēmu, bet veltījums konkrētam tematam."

Ieva prāto - veļu laiks viņai allaž šķitis maģisks, noslēpumains - ar miglu, tumšajiem vakariem. "Mēdz uzskatīt, ka līdz ar miglu veļi veļas pie cilvēkiem - mirušo dvēseles nāk ciemos apraudzīt dzīvos. Katrs šo laiku sajūt pilnīgi savādāk - ir ļoti jūtīgi cilvēki, kuri saka - ai, pie mums veļi jau sen nāk! Pieņemts arī uzskatīt, ka Veļu laiks sākas ar Miķeļiem un saskaņā ar dažādiem ticējumiem ilgst vai nu līdz Mārtiņiem vai ziemas saulgriežiem.

Būtiskākais šajā laikā - sajust sevī saikni ar savu dzimtu, piederīgajiem, kuru vairs nav šajā saulē.

Caur dziesmu, sveču gaismu, caur sarunu ar sevi - padomāt, kāpēc es esmu, kas es esmu, no kurienes nāku un uz kurieni eju."

Daži ticējumi vēsta, ka veļu laikā nedrīkstot trokšņot  - vai patiesi arī dziedāt liegts? "Manuprāt, ja ir tautas dziesmas par šo tēmu, tad par to ir dziedāts - jo mūsu senči tautas dziesmas neskaitīja, viņi tās dziedāja. Un tas klīdina maldu par to, ka veļu laikā jāizturas klusi. Labākais ir  vadīties pēc savām sajūtām un sirdsapziņas, kā izjust šo laiku - caur dziesmu, dziesmu vārdiem, kas ir dziļi, patiesi un skaudri."

Nākamais Veļu laika sadziedāšanās vakars gaidāms pēc divām nedēļām, 25. oktobra vakarā tajā pašā vietā.

Ja raidījumu klausāties otrdienā, tad šovakar no 18:00 līdz 20:00 Latvijas Nacionālajā Vēstures muzejā ikgadējās UNESCO nedēļas "Kultūras mantojums lietojumā" ietvaros notiks Etnogrāfijas nodaļas vadītājas Sanitas Stinkules lekcija "Latviešu tradicionālie ēdieni".

"Sāksim ar senākajiem laikiem, kad Latvijas teritorijā ienāca pirmie cilvēki, kuri bija klejotāji, barības augu vācēji. Skatīsimies, ko viņi ēda, kā to ieguva, kā saglabāja, lai iztiktu visu gadu, un arī to, kādas pārmaiņas ieviesa 19. un 20. gadsimts," lekciju ieskicē Sanita.

"Pašā sākumā, apmēram 1. gadu tūkstotī pēc Kristus dzimšanas, par uztura avotu kļūst zemkopība un lopkopība. Par uztura pamatu - apstrādātajā zemē izaudzēti graudaugi, sakņaugi, pākšaugi, mājlopu gaļa un piens. 19. gadsimta sākumā līdz ar izglītības līmeņa pieaugumu sākas intensīvāks tirdzniecības pieaugums, kas veicina pārmaiņas ēdienkartē - krietni palielinās uzturlīdzekļu apjoms.

Ja līdz tam ēdienkarte bija vairāk sezonāla rakstura - pienu dzēra vasarā, bet gaļu un taukus ēda ziemā, 19. gadsimtā ienāk kartupeļi, tomāti, gurķi, salāti, ķirbji.

Cukurs skaitās dārga importa garšviela, kuru zemnieki sāk lietot tikai 20. gs. 20.-30. gados."

Un vēl interesanta nianse. Ja līdz 19. gadsimta beigām uzturs bija sāļš un skābs - gaļu, zivis, sviestu sālīja, augus - skābēja, pienu - raudzēja, tad 20. gadsimta sākumā parādās salds.

Par saldu dēvēja to, kas nebija ne sāļš, ne skābs. Svaigu pienu sauca par saldu pienu, svaigus kāpostus - par saldiem, arī nesālītu, bet svaigi ceptu gaļu dēvēja par saldu.

Runāsim arī par to, kādas pavarda izmaiņas notiek 19. gadsimtā - ienāk plītis ar riņķiem, sākas raušu, kūku un cepumu cepšana."

Īsi sakot - būs aizraujoši! Turklāt ieeja šajā lekcijā būs bez maksas.