Raidījumā Etnovēstis šoreiz saruna ar vēsturnieci, pētnieci Ievu Pīgozni par apģērba vēstures pētniecības aktualitātēm Latvijā, atsaucoties uz aizvadīto Latvijas Universitātes zinātnisko konferenci. Savukārt nedēļas nogalē Katlakalnā gaidāms jau 8. stāstnieku festivāls un “Lielā Stāstu nakts”, par ko iztaujājam pasākuma rīkotāju Aiju Vitmani.

15. martā Latvijas Universitātē aizvadītās 82. Starptautiskās zinātniskās konferences sekciju "Apģērba vēsture Latvijā" aizsāka Ievas Pīgoznes priekšlasījums “Apģērba vēstures aktualitāte un pētniecības fokuss 21. gadsimtā”.

"Jāsaka, ka šis bija revolucionārs, unikāls gadījums Latvijas vēsturē – pirmo reizi tika rīkota konference, veltīta tieši apģērba vēsturei. Mēs izveidojām uzsaukumu konferencē piedalīties un nemaz nezinājām, vai pieteiksies tik daudz dalībnieku, lai būtu gana dienas programmas izveidošanai. Par laimi pieteicās desmit referentu, kopā bija 12 referātu, kas ir līdz šim lielākā apģērbu vēsturei veltītā konference Latvijas vēsturē. Mēs par to esam ļoti priecīgi, jo apģērbu vēsture līdz šim skatīta tikai kā atsevišķu pētnieku referāti dažādās citās vietās un konferencēs, bet kopā viņi nekad nav sanākuši un darījuši to tā, lai izveidotos šāda profesionāļu saruna,” stāsta Ieva Pīgozne. Viņa skaidro, ka apģērbu vēsture ir ļoti starpdisciplināra nozare.

"Apģērbs ir tāds fenomens, kas mums kā cilvēkiem ir bijis klāt visos laikos, piedalījies visos vēstures notikumos, līdz ar to pilnīgi droši var teikt, ka tas ļoti daudz pastāsta par sabiedrību, kura šo apģērbu ir valkājusi. Tā kā apģērbā atspoguļojas ne tikai tas, piemēram, kādas ir morāles normas un kādas ir tehnoloģiskās attīstības prasmes un zināšanas, atspoguļojas arī tirdzniecības sakari, kultūras sakari – praktiski visa mūsu vēsture. Apģērbs arī ir ļoti pateicīgs tam, lai caur to pētītu sabiedrību, par kuru citkārt ir salīdzinoši maz ziņu. Piemēram, ja iedomājamies ziņas par sievietēm Latvijas laukos 18. gadsimtā, to nav daudz, savukārt caur apģērbu, kādu šīs sievietes ir valkājušas, kādu viņas ir darinājušas, mēs varam daudz vairāk par viņām uzzināt."

Latvijā kopš apģērbu vēstures veidošanās pirmsākumiem bijis raksturīgs pievērst daudz vairāk uzmanības zemnieku apģērbam, pētīta zemnieku apģērba vēsturi. Tam ir vēsturiski un politiski izskaidrojumi, stāsta Ieva Pīgozne.

“Gan 19. gadsimtā nāciju veidošanās procesā, gan nacionālas valsts dibināšanas laikā, gan arī tad, kad nacionālā valsts jau bija nodibināta, tautas apģērbs tika izmantots kā viens no spēcīgākajiem vizuālajiem simboliem nācijas identitātes veidošanai un apvienošanai. Tas tika izmantots ideoloģiski un politiski. Tā tas notika arī daudzās citās valstīs, kas atrodas netālu no mums, piemēram, Austrumeiropā gandrīz visas jaunās nāciju valstis, kas izveidojās pēc Pirmā pasaules kara, gāja cauri šim procesam. Tā kā šī tautas jeb zemnieku apģērbu pētniecība bija saistīta ar nacionālajiem un nacionālistiskajiem uzstādījumiem un mērķiem, tad daudzviet Rietumeiropā no tās atteicās. To būtībā nepētīja. Bet pētīja savu aristokrātijas apģērbu, bieži vien arī apģērbu ārpus Eiropas, savukārt Austrumeiropa koncentrējās uz to, ka pētīja zemnieku apģērba vēsturi."

Pētniece atceras, kā pirms konferences sasaukti referenti un ieraudzītas pieteiktās tēmas, bijis labi redzams, ka no 12 referātiem viens bijis par apģērbu vēsturi kopumā, bet tikai divi nav bijuši par latviešu zemnieku apģērbu.

"Tas arī atspoguļo nozarē notiekošo. Mums, Latvijā, vēl ir tāls ceļš ejams, lai mēs būtu tādi kā Rietumeiropā, kur daudz vairāk pēta ne tikai to, kāds bija apģērbs noteiktā laikā un vietā, bet arī to, kāds ir šī apģērba darināšanas, valkāšanas konteksts. Jo konteksts ir tas, kas šobrīd pētniekus interesē visvairāk – ko šis apģērbs pastāsta par sabiedrību."