"Etnovēstīs" kopā ar folkloras kopu "Grodi" atskatāmies uz 1. martā Ģertrūdes ielas teātrī aizritējušo večerinku skaisti latgaliskās skaņās, bet raidījuma otrajā daļā raugām pagājušajā sestdienā Latgaliešu kultūras gada balvu "Boņuks" saņēmušos laureātus. 

Neliels ieskats raidījuma sarunā ar večerinkas rīkotājām Aīdu Rancāni, Aurēliju Rancāni un Dārtu Apsīti.

"Principā tas ir kā pētījums – liekot pasākuma reklāmu, mums likās interesanti dzirdēt večerinku stāstus – kā kurš ar kuru iepazinies. Mans tēvs ir večerinkas muzikants, un viņš savulaik intervijās ir stāstījis, kā tur gājis, un tas viss ir tik interesanti un vērtīgi..." stāsta Aīda Rancāne. Papildina Aurēlija Rancāne:

"...un beigās sanāca kā pētījums arī mums pašiem – kas tas ir, kā tas radies, kas tur gāja, kā spēlēja – ļoti interesanti!"

Dārta Apsīte: "Mums likās – cik zīmīgi, ka mēs varam to turpināt un varbūt jaunā kvalitātē parādīt tiem, kas ir Rīgā." 

Bet kas tad īsti ir večerinka?

Aīda Rancāne stāsta, ka tā esot tāda sanākšana uz dancošanu: "Ja vakarēšana varbūt ir vairāk saistīta ar kādiem darbiem, tad, kā man tēvs ir stāstījis, večerinka ir jaunu puišu, jaunu meitu [tikšanās], bet ne tikai – tur nāca visi ciema iedzīvotāji. Sadancošana, kur tika ne tik daudz ēsts vai dzerts, bet tieši dancots." 

Turpina Dārta Apsīte:

"Liekas, tā ir arī jauka paaudžu satikšanās – jaunie danco, bet vecie var sēdēt un skatīties, un parunāties, un papļāpāt, un rodas jauni stāstiņi un baumas, iespējams, kurš ar kuru sadancojies." 

"Acu skatieni, satikšanās, komunicēšana vienam ar otru, bieži vien arī jaunu muzikantu [kalve], kā man tēvs stāstīja, viņš starpbrīžos ņēma veco muzikantu instrumentus rokās un spēlēja. Tā ir tāda dzīves sastāvdaļa – kā sestdienās zemnieki pēc darba nedēļas iet pirtī, tā viņi iet arī uz šādu atpūtas un komunicēšanas pasākumu," teic Aīda Rancāne.

"Protams, neiztrūkst apdziedāšanās," piebilst Dārta Apsīte.