Juris Griņevičs: "Man bija laime draudzēties ar izcilo vijoļspēles pedagogu profesoru Voldemāru Stūrestepu apmēram desmit pēdējos gados. Kopā ar viņu vairākkārt viesojamies pie viņa audzēkņu -  Gidona Krēmera un Filipa Hiršhorna vecākiem. Profesors vairākkārt man stāstīja, ka no abiem vistiešākajam laikabiedriem Hiršhorns bijis talantīgāks. Tomēr atskaņotājmākslas vēsturē abu vietas ir visai atšķirīgas - Krēmeru zina visi, kas daudzmaz interesējas par mūziku, bet Hiršhorna vārds pazīstams vienīgi speciālistiem. Te vēlreiz izpaužas patiesā atziņa, ka panākumus nosaka ne tikai talants un meistarība, bet jāpiedzimst arī laimes krekliņā, tas ir ar sevišķi spēcīgu nervu sistēmu, kāda Filipam Hiršhornam diemžēl nebija. Līdzīgi nevienam vien atskaņotājmāksliniekam viņu pazudināja sevišķi hipertrofēta paškriticisms, kas, iespējams, arī bija viens no smadzeņu audzēja un priekšlaicīgas nāves 50 gadu vecumā iemesliem.

Filips Hiršhorns piedzima 1946. gadā Rīgā, mācījās Emīla Dārziņa Speciālajā mūzikas vidusskolā pie Voldemāra Stūrestepa, tad studēja Ļeņingradas konservatorijā pie profesora Mihaila Vaimana, bet pēc kāda konflikta ar viņu studijas noslēdza Latvijas Valsts konservatorijā profesora Voldemāra Stūrestepa vadībā. Apbrīnoju pedagogus, kuru klasē nonāk tādi fenomeni. Tolaik jau strādāju konservatorijā un diemžēl ar Filipu Hiršhornu tuvāka iepazīšanās nenotika, aprobežojoties ar sasveicināšanos, bet liekas, konservatorijā viņš jutās visai vientuļš, vienmēr turoties savrup. Filipa Hiršhorna  zvaigžņu stunda bija Briseles Starptautiskais vijolnieku konkurss 1967. gadā ar unikālu žūrijas sastāvu - īstenu vijoļmākslas parnasu: Dāvids Oistrahs, Jehūdi Menuhins, Zino Frančeskati, Artūrs Grimjo, Jožefs Sigeti, Andrē Gertlers un Marks Rostāls. Tas bija jaunā vijolnieka absolūts triumfs, kas par laimi fiksēts ierakstos."

Ieskaņojumos no Karalienes Elizabetes konkursa laureātu koncerta Briselē 1967. gada jūnijā - J.S. Baha, B. Bartoka, K, Sensānsa un M. Ravela mūzika. Pie klavierēm - Lidija Pečerska.