4. aprīlī 125. gadskārtā atceramies vienu no nozīmīgākajām pagājušā gadsimta 30. gadu mūzikas dzīves figūrām Valmierā – pianisti Alvīni Liepiņu-Sinepu. Valmieras mūzikas skolā, kur Alvīnes dzīvesbiedrs Arnolds Sineps bija direktors, viņa bija iecienīta klavierspēles skolotāja, klavieru klases vadītāja. 

Kā zinājuši stāstīt vecie valmierieši, ja nācies iet pa Valmieras galveno - Rīgas - ielu un iegriezties klusajā Ziloņu ielā, ceļā uz pilsētas slimnīcu pēcpusdienās un pievakarēs, ielas kreisajā pusē pa akmens sētas robu, kādus 4 vai 5 kāpienus kāpjot, pacēluma nelielajā koka ēkā nevarēja nedzirdēt klavieru, vijoles, balss vai visu kopīgu skanēšanu. Alvīnes klases logs bija uz ielas pusi, bieži pavērts. Audzēkņi ar nošu lapām, grāmatām rokā vai padusē nāca, steidzās un gāja viens pēc otra savos noteiktajos laikos…  Gājējam šai ielas posmā patika palēnināt soli vai kādu brītiņu pat apstāties, lai negaidīti veiklo muzicēšanu noklausītos līdz galam. Te pukstēja Valmieras mūzikālā sirds.

Gandrīz katrs muzikāls notikums Valmierā bija saistīts ar Sinepu vārdu.”

Tāpat kā daudzi pirmskara Latvijas vadošie mūziķi, arī Sinepi 1944. gadā devās bēgļu gaitās. Vispirms tās veda uz Vāciju, kur Arnolds strādāja rūpnīcā, bet Alvīne bērniem mācīja klavierspēli, pēc tam ģimene devās uz Ameriku,kur Alvīne iesaistījās Amerikas latviešu un amerikāņu muzikālās dzīves norisēs: bija pavadītājpianiste un mācībspēks Milvoku konservatorijā, 1952. gadā nodobināja un vadīja Milvoku latv. ev. lut. Sv. Jāņa draudzes jaukto kori, 1960. gadā metās darbā ar Milvoku latviešu jaukto kori „Dzimtene", rīkojot koncertus, piedaloties visos ASV un Kanādas latviešu Dziesmusvētkos un vadot kopkori Garezera dziesmudienās, Mičiganas pavalstī.

Alvīne Liepiņa-Sineps mūžībā aizsaukta 1994. gada 21. jūlijā, un ar labiem vārdiem viņu vienmēr atcerējušies viņas kādreizējie audzēkņi, kuru vidu ārī divas Latvijas klavierspēles leģendas – Vilma Cīrule un Jautrīte Putniņa.

   Vilmas Cīrules ierakstā skan Jāzepa Vītola „Portretvariācijas” jeb „Variācijas- portrejas.” Latvijas Konservatorijas dibinātājs un pirmais rektors tās sacerēja 1920. gadā kā savu dāvinājumu Latvijas Konservatorijas toreizējiem pianistiem – skolotājiem. Katra no 12 variācijām atjautīgi portretē kādu no pedagogiem: Nikolaju Daugi, slaveno Paulu Šūbertu, pie kura, starp citu, mācījās arī Alvīne Liepiņa Sineps, obligāto klavieru klases pasniedzēju Veroniku Asari, Hansu Šmitu, Ludmilu Gomani-Dombrovsku, Mariju Žilinsku un citus J. Vītola kolēģus.

Jautrītes Putniņas 90. gadu ieskaņojumos piedāvājam franču baroka meistara Fransuā Kuperēna kompozīcijas „Dabiskās grācijas,” Sarabanda „Vienīgā” un „Pļāvēji”, kā arī G.F.Hendeļa Āriju ar variācijām Mimažorā.