Raidījums veltīts Pētera Brocmana (1941–2023) piemiņai,  studijā aicinot Rihardu  Endriksonu, kura pieredze un vairākkārtējā  tiešā saskarsme ar leģendāro personību, tostarp, festivālā „Skaņu mežs”,  piešķīra Pētera Brocmana personības  portretējumam emocijām bagātus vaibstus. 

Līdzīgi kā angli Dereku Beiliju, vācu saksofonistu Pēteru Brocmanu kritiķi un jaunāku paaudžu mūziķi bieži dēvē par vienu no Eiropas brīvās improvizācijas tēviem – daži pat izvirza minējumu, ka viņš bijis viens no pirmajiem šīs mūzikas spēlētājiem kontinentā. Viņa 1968. gada albums tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem ierakstiem 60. gadu improvizētās mūzikas revolūcijā; tas šo mūziku, līdz tam laikam visbiežāk asociētu ar džezu, apvienoja ar dārdoši agresīvu un konfrontējošu skanējumu, mežonībā pārspējot pat no ASV nākušo frīdžezu. Kritiķe Džozlina Leina par albumu rakstīja sekojoši: „Tas ir kā stāvēt mežonīgas vētras priekšā. Noturēties stāvus šādas vardarbīgas enerģijas klātbūtnē ir pirmatnējs saviļņojums.”

Kopš šī albuma iznākšanas Brocmans spītīgi turpinājis radīt mūziku, kas ir, ja ne estētiski, tad saturiski neparedzama, dumpinieciska un – nudien – pirmatnēji agresīva.

„Tas arī ir galvenais mūzikā – spriedze starp mūziķiem un publiku,” kādā nesenā intervijā saka Brocmans.

Tiesa, novecojot kopā ar savu instrumentu, Brocmans savā mūzikā ir “ielaidis” arī liriskus elementus – galu galā, viņa varoņi allaž bijuši 50. gadu bībopa saksofonisti Lesters Jangs un Koulmens Hokinss. Vairāk par to – gadu laikā viņam ir iekrājies krietni daudz melodiska materiāla, kas bieži tiek izmantots, lai improvizācijās „saliktu pieturzīmes”. Šīm pārmaiņām apvienojoties ar Brocmana nemainīgo interesi par muzikālu brīvību un robustu skanējumu, ir izveidojusies mūzika, kas neparedzami mainās no raupjām un nesaudzīgām vētrām līdz melanholiskiem atelpas brīžiem.

Viens no labākajiem šādas vēlīnās Brocmana mūzikas paraugiem ir viņa kvartets ar Džeisonu Adašēviču, sauktu par vienu no savas paaudzes inovatīvākajiem vibrofonistiem, basistu Džonu Edvardsu, ko kritiķis Ričards Viljamss nosaucis par patiesu virtuozu, kuram nav bijis precedentu improvizētajā mūzikā, un vadošo Londonas bundzinieku Stīvu Noublu.

Noubls un Edvardss ir viens no pieprasītākajiem bungu un kontrabasa tandēmiem mūsdienu improvizētajā mūzikā – viņi ir saspēlējušies ar plašu loku atpazīstamu vārdu šajā laukā, sākot ar Rosko Mičelu  un beidzot ar Devidu Mjureju. Izdevums All About Jazz lēš, ka liela daļa šo mūziķu dodas koncertēt uz Londonas klubu Cafe OTO tikai tādēļ, lai iegūtu iespēju saspēlēties ar Noubla-Edvardsa ritma sekciju.