"Klasikā" skan īpaši vērtīgs kormūzikas koncertieraksts, ko esam saņēmuši no Zviedrijas. Laiks no 9. līdz 18. septembrim šeit aizvadīts Baltijas jūras festivāla (Baltic Sea Festival) zīmē. Bet - pirms klausāmies skaņdarbu programmu "Baltijas gadalaiki", kas 16. septembrī izskanēja Bervalda zālē Stokholmā, Maruta Rubeze tiekas sarunā ar Zviedrijas Radio kora galveno diriģentu Kasparu Putniņu.

 

Maruta Rubeze: "Klasikā" skan ļoti īpašs kormūzikas ieraksts – tas datēts ar 16. septembri, kad Baltijas jūras festivāla ietvaros Stokholmas Bervalda zālē Zviedrijas Radio kora programmā "Baltijas gadalaiki" tu esi kā šī kolektīva galvenais diriģents. Atgādini, kā nokļuvi šajā postenī?

Kaspars Putniņš: Mans pirmais gads šajā amatā, protams, bijis bezgala dīvains. Tā īsti nevaru saprast – bija vai nebija. Vienlaikus šķiet, ka ļoti īss šis laika periods bijis, gan arī bezgala garš. Pandēmija ļoti nopietni atstājusi iespaidu uz to, ko mēs varējām un arī nevarējām darīt Zviedrijā, kur gan attiecībā uz Covid-19 bijuši drusku citi noteikumi. Zviedrijas Radio noteikumi joprojām ir ārkārtīgi stingri- manuprāt, vēl aizvien tur nav bijis neviens viesis, ja vien tas nav radio darbinieks. Ir arī visādi citādi nopietni ierobežojumi. Gandrīz visu pagājušo sezonu kora maksimālais sastāvs drīkstēja būt 16, uz pavasara pusi – 17 dziedātāji, kur normāla sastāva Zviedrijas radio koris ir 32... Līdz ar to mums bijis ātri un spontāni jāreaģē uz repertuāra izaicinājumiem. Bieži vien esam bijuši spiesti programmas vienkāršot. Jo tiklīdz kādam ģimenē uzradies kāds ar iesnām, nedēļu aizliegts nākt uz darbu. Līdz ar to bija tā, ka dažkārt katru dienu mēģinājumos bija cits sastāvs un šādos apstākļos nopietnākus izaicinājumus izvirzīt nav iespējams. Viens no blakus rezultātiem bija tas, ka faktiski mēs paši ar smaidu konstatējām, ka sezonas laikā mūsu mūsu programmas kļuva arvien vienkāršākas. Bet nu – šobrīd Zviedrijas sabiedrība ir rūpīgi sapotējusies un ceram, ka no oktobra sākuma varēsim būt atkal pilnā sastāvā. Cik zinu, jau šobrīd skatītāju zāles atkal drīkst būt pilnas un arī orķestra sastāvam vairs nav nekādu ierobežojumu – jācer, ka atgriezīsimies pie normālās dzīves.

Zviedrijas Radio koris dibināts reizē ar Radio – 1925. gadā. Īpaša bija šī kolektīva ierašanās Latvijā 1990. gadā, kad notika pirmais Starptautiskais Radio koru festivāls.

Es to ļoti labi atceros. Ļoti labi atceros šos koncertus – gan zviedru, gan dāņu, gan somu uzstāšanos, arī mūsu igauņu un lietuviešu kolēģi tajā laikā pie mums bija atbraukuši. Lietuvā un Igaunijā šāda kora diemžēl vairs nav. Sevišķi skandināvu priekšnesumi ir ļoti palikuši atmiņā.

Zviedrijas Radio koris ir kā etalons, kam tu un Sigvards mēģinājāt tuvoties Latvijas Radio korī.

Zviedrijas Radio koris kā etalons visā mūzikas pasaulē faktiski bijis jau kopš 70. gadiem. Piecdesmito gadu beigās, sešdesmito sākumā ar kori sāka strādāt leģendārais diriģents Ēriks Eriksons, kuram pateicoties, izveidojās tāds koncepts kā “ziemeļu skaņa”. Viņš bija cilvēks ar milzīgu vērienu un milzīgām zināšanām gan mūzikā, gan profesionālajā jomā – koru un ansambļu dziedāšanā. Viņš bija pasaules pilsonis, kurš studējis visos būtiskajos mūzikas centros pasaulē un tajā pašā laikā – arī ļoti liels Zviedrijas patriots, kurš ap sevi izveidoja domubiedru grupu, kurā bija daudz komponistu un vispār ar kormūziku saistītu cilvēku. Visi kopā viņi izveidoja šo vīziju, tēlu. Tas pat nav tikai vienas konkrētas grupas fenomens, tas būtībā ir vesels kultūras fenomens – Zviedrijas Radio koris. Starp citu, 2023. gada pavasarī apritēs 40 gadu, kopš Ēriks Ēriksons pirmatskaņoja trīs Ligeti fantāzijas Bervalda zālē. Viņi bija celmlauži, kas radīja jaunu priekšstatu par to, ka koris var būt kā instruments, kāds vispār ir tā potenciāls. Viņš bija cilvēks, kurš uzdeva šo jautājumu un faktiski visu savu mūžu uz to meklēja atbildi. Tas bija ārkārtīgi iedvesmojoši un, domāju, vēl arvien ir daudziem mūsu jomas profesionāļiem.

 

Laikā, kad ar Sigvardu sākām strādāt ar Radio kori, Zviedrijas Radio koris bija viens no mūsu iedvesmas avotiem. Jāteic, ka man bija milzīga laime 1992. gada rudenī ar maestro Eriksonu personīgi satikties. Bijām viņu uzaicinājuši uz Mūzikas akadēmiju, kuras ietvaros toreiz darbojās kamerkoris, kas, manuprāt, bija ļoti jauka ideja, kas diemžēl ātri izčibēja. Tā bija grupa, kuras uzdevums nebija sniegt žilbinošus koncertus un uzvarēt konkursos – tā vairāk bija domāta darbnīcu rakstura darbam. Tās sakarā aicinājām dažādus viesus un vienkārši mācījāmies no viņiem. Tas bija neizsakāmi vērtīgs process un Eriks Eriksons, jau būdams ļoti pieklājīgā vecumā, bija tik laipns, ka piekrita atbraukt pie mums ciemos. Biju tas mazais gariņš, kas viņam palīdzēja kārtot visādas praktiskas lietas, vedu viņu gan pusdienās, gan vakariņās, gan uz operu – visur, ko viņš gribēja darīt un redzēt. Ļoti daudz runājām gan par viņa pieredzi, gan par darbības principiem. Gan Zviedrijas Radio kora priekšnesumi un ieraksti, gan repertuārs, gan arī šīs sarunas – tas viss man kā jaunam iesācējam bija ārkārtīgi nozīmīgs. Es droši vien būtu pavisam citāds, ja nebūtu bijis Erika Eriksona un viņa dāvātās pieredzes.

Kā tev šķiet, vai šībrīža Zviedrijas Radio koris – atmetot īpašo specifisko periodu – jūt sevī šo tradīciju pārmantotību? Varbūt ir kādi tabu, ko ielicis Eriks Eriksons? Kopumā tu esi desmitais viņu galvenais diriģents. Vai iznāk kādā kontekstā atsaukties uz Eriksonu jeb tas ir bez vārdiem saprotams?

Tas ir saprotams gan bez vārdiem, gan atsaucoties uz viņu. Dzīve ir mainījusies, un bezkompromisa modernisma laikmets mūzikā droši vien ir beidzies. Mainījusies arī konjunktūra, publika un vide, līdz ar to mehāniski pārņemt kādus principus nav iespējams. Tomēr idejas un principi ir dzīvi un tie mūs iedvesmo vēl šobaltdien, par to nav nekādu šaubu. Viena lieta, kas šim korim tiešām raksturīga – tā dziedtājāji ārkārtīgi mīl to, ko viņi dara, un tas ir redzams un dzirdams katrā skaņā. Es atceros, ka Mariss Jansons reiz teica, ka Bavārijas Radio orķestris ik koncertu spēlē tā, it kā tas būtu pēdējais koncerts viņu dzīvē. Un ar Zviedrijas Radio kori ir diezgan līdzīgi. Viņi ir augstas raudzes profesionāļi, bet viņiem nav tās sliktās profesionālās rutīnas, kas bieži vien laika gaitā piemeklē grupas. (..) Tur ir daudz spilgtu, talantīgu cilvēku, kuriem Ir diezgan atšķirīgi balss materiāli, bet viņi visi nāk no tādas vides, ka viņiem ir bagātīga ansambļa mūzikas veidošanas pieredze – viņi no agras jaunības ir dziedājuši gan ansambļos, gan koros, un viņos ir dziļa mīlestība pret šo mākslas formu. Un man jāteic, ka to jūtu arī zviedru sabiedrībā – koris pieredzējis veiksmīgākus un mazāk veiksmīgus laikus, bijuši brīži, kad tas ir vairāk redzams publikā un bijuši grūtāki laiki, bet viņu vieta kultūras bildē ir neapšaubāma. Viņus ārkārtīgi ciena un ļoti lepojas.

Vairāk un plašāk - ierakstā.