Ciklā „Pasaules koncertzālēs" - Bavārijas Radio kora koncerts 9. martā, Prinča reģenta teātrī Minhenē latviešu diriģentes, Erika Eriksona  2021. gada balvas laureātes Kristas Auderes vadībā. Kristai šī bija pirmā tikšanās koncertā ar Bavārijas Radio kori, bet iepazīšanās mēģinājumos notika jau pirms diviem gadiem.

Vakara vienojošais nosaukums bija Aeternum ("Mūžīgi"), tāpat kā vienam no koncertprogrammas skaņdarbiem, iekļaujot gan 19. gs. komponistu - Fēliksa Mendelszona, Johannesa Brāmsa un Gustava Mālera - skaistākos kordarbus, gan 20. gs. autoru Gaļinas Grigorjevas, Nanas Fortes un Bernata Vivankosa - sakrālās kompozīcijas. 

Johanness Brāmss Četras motetes „Kāpēc gaisma tiek dota tiem, kas strādā?” „Pacelsim savas sirdis un rokas,” „Lūk, mēs saucam par svētlaimīgiem tos, kuri izturēja,” un  „Es dodos uz turieni ar mieru un prieku”

Gustavs Mālers "Esmu zudis šai pasaulei" no "Rikerta dziesmām", Klitusa Gotvalda aranžējums 16-balsīgam korim.   

Johanness Brāmss "Radi manī, Dievs, tīru sirdi" op. 29/2       

Fēlikss Mendelszons Psalms "Kāpēc pagāni dusmojas" op. 78/1

Gaļina Grigorjeva In Paradisum un Alleluia

Bernats Vivankoss Aeternam

Nana Forte Čerti sakrāli dziedājumi

Arvo Perts Bogoroditse Djevo

Koncerta starpbrīdī - Bavārijas Radio saruna ar Kristu Auderi:

Vai kordziedāšana ir sirdij tuva?

Jā. Ne tikai mana sirds, bet arī mana izglītība slēpjas apstāklī, ka galvenokārt esmu mācījusies par kordiriģenti. No vienas puses – tajā it kā nav lielas atšķirības, taču atšķirība ir studiju procesā - studējat kora vai orķestra diriģēšanu. Es, primāri, esmu studējusi kordiriģēšanu, bet orķestra vadīšanu – tikai fakultatīvi. Tāpēc reizēm diriģēju gan kori, gan arī orķestri, bet galvenokārt tomēr nodarbojos ar kordiriģēšanu.

Kāpēc kordiriģenti diriģē bez zižļa, bet orķestra diriģenti parasti ar to?

Lielākā atšķirība starp kori un orķestri ir mūziķu daudzumā, kas jādiriģē. Zizlim ir jābūt jūsu rokas pagarinājumam. Tādejādi tubas, tromboni un timpāni, visi, kas atrodas tālu no jums, var saskatīt diriģenta zizli no jebkuras vietas. Kora vadīšanā tas nav nepieciešams, jo pat tad, ja korī dzied 100 cilvēku, tie visi atrodas diriģenta priekšā un cieši viņu vēro. Turklāt zizlis, ja tā var izteikties,  ir mazāk „vokāls” nekā pieci pirksti un roka, kuru varat kustināt.

Tehniski sakot, es jūtu, ka kora skaņa atrodas manā plaukstā. Vietā starp maniem pirkstiem un plaukstas locītavu.

Tāpēc jūs nevarat tik ļoti sajust šo punktu, ja jūs plaukstā kaut ko turat. Un pirksti dod arī vairāk iespējas panākt vokālo izteiksmīgumu. Piedevām, ar roku un pirkstiem var arī precīzāk ierādīt un parādīt tekstu. Zizlis ir līdzeklis ļoti skaidrai taktsmēra parādīšanai. Taktsdaļu atskaitei. Bet kordziedāšana nav tikai laika atskaite, tā veido šo mūzikas laiku. Taču daži kordiriģenti tomēr mēdz diriģēt arī ar  zizli.  Varat darīt, kā jums labāk, jo nav – tā ir pareizi, bet tā – nepareizi.  Arī orķestri var diriģēt bez zižļa, ja vien diriģents bez zižļa būs saredzams, arī, piemēram, tromboniem.

Koncerta programmā Vācijas skaņu mākslu pārstāv 19. gs. autoru darbi, bet laikmetīgā mūzika koncerta 2. daļā tomēr nākusi no citām zemēm – Igaunijas, Katalānijas un Slovēnijas. Kāpēc tomēr neizvēlējāties šai koncertprogrammai arī laikmetīgo vācu mūziku?

Interesantākais ir tas, ka patiesībā šāda veida programma ļoti labi pierāda, ka mūsdienu mūzika var būt tikpat romantiski skanīga kā vācu romantiskā mūzika. Tāpēc tiešām domāju, ka līdzību ir daudz!  Par spīti tam, ka, iespējams, nošu tekstā šie mūsdienu skaņdarbi dažam labam varētu šķist sarežģīti, bet, klausoties koncertu, otrā – mūsdienu mūzikas daļa - skaisti harmonē ar romantisko vācu mūzikas daļu.

Es arī apzināti esmu izvēlējies tādu mūsdienu mūziku, kas neskan tik ļoti mūsdienīgi, lai to nesaprastu kora tradīcijās mazāk iesvaidīts klausītājs.

Es tiešām uzskatu par savu misiju šīs laikmetu attiecības koncertos veidot kā 50 pret 50. Pēdējo desmit  gadu laikā esmu daudz iepazinusi jauno mūziku. Ne tikai komponistu-sieviešu darbus, bet tādu jauno mūziku, ko skolās nemāca. Mācībās akcents tiek likts uz romantisma un baroka laika kora darbiem. Savā darbībā patiešām vēlos, lai cilvēki saprot, ka man svarīgi ir ne vien mirušie komponisti, bet arī dzīvie, un tostarp arī sieviešu radīta mūzika. Tā ir lieliska! Un es domāju, ka gan  Gaļinas Grigorjevas, gan Nanas Fortes mūzika ir vienādi meistarīga ar Brāmsa un Mālera kora kompozīcijām. Tas ir mans kompliments viņām, un tā vienkārši ir sagadījies, ka viņas ir sievietes.

Jaukākā lieta,ko esmu dzirdējusi par dziedāšanu ir tā, ka tad, kad dziedam, mūsos nav dusmu. Vai arī Jūs esat dzirdējuši šādu teicienu? Vai, gluži pretēji – ja manī ir dusmas, tās, sākot dziedāt, pāriet. Vai ir vēl kas, kas var pārsteigt dziedāšanā?

Protams, vislielākais mūzikas vai koncerta efekts ir tas, ka mēs visi esam vienoti brīdī, kad klausāmies mūziku. Tas ir daudz šajā laikā, kad nemitīgi strīdamies cits ar citu, nepiekrītam viens otram, esam tik polarizēti, pa kreisi vai pa labi, pareizi vai nepareizi. Tieši tāpēc mūzika ir tik skaista māksla. Īpaši dziedāšana, kas iedarbojas uz cilvēku dziedinoši. Man tā ir dzīves terapija. Katra diena un katrs mēģinājums, saņemot no cilvēkiem labāko, ko viņi spēj, un arī atdodot labāko, kas mūsos ir. 

Balss, dziedoša balss ir skaistākais, kas pasaulē jelkad radīts, un tā tevi spēj mainīt ne vien emocionāli, ne vien garīgi, bet arī fiziski.

Tāpēc es, protams, esmu pilnīgi neobjektīvs cilvēks, jo mūzika ir mana dzīve. Klusuma spēks, kopīgi aplaudējot, klausoties un izbaudot klusumu pēc tam, kad Mālers ir tikko izskanējis. Kur vēl mēs varam piedzīvot kaut ko tādu? Protams, arī mājās, kopā ar ģimeni. Bet tieši tāpēc māksla ir svarīga, ka tā ļauj būt vienotiem ar tik daudziem cilvēkiem.