5. novembrī 125. dzimšanas dienā atceramies komponistu  Valdemāru Ozoliņu (ASV, 1896-1973), kurš iesaistījies trimdas latviešu dziesmu svētku kustībā kā komponists, aprakstnieks un arī kā koru vadītājs. Viņš bijis virsdiriģenta godā  I Vispārīgajos latviešu dziesmu svētkos ASV, Rietuma krasta dziesmu svētkos, Indianapoles novada dziesmu svētkos Amerikas Vidienes dziesmu dienās Milvokos un Daugavas Vanagu dziesmu dienās. Viņa daudzās dziesmas, kuru kopskaits ir ap 500 (pieciem simtiem), savā repertuārā iekļāvuši gan svešumā dzīvojošie, gan Latvijas kori.

Valdemārs Ozoliņš savulaik rakstīja, ka „dziedāšana ārstē garu, un tāpēc latviešiem kā dziedātāju tautai ir mazāk mentāli slimo nekā amerikāņiem. Latvieši dzied ne tikai sava prieka pēc, bet izdzied arī savas bēdas.

Kāpēc un kam es rakstu? Mūsu dziesmas ir garīgās bruņas, kas pasargā no maldiem, šaubām un pašapziņas trūkuma.” 

   Viņa mūžs noslēdzās Amerikā 1973. gada 15. februārī. Taču tad, kad Latvija tapa atkal neatkarīga, komponista un viņa dzīvesbiedres urnas tika pārvestas uz dzimteni un guldītas Rīgas  Meža kapos, Mākslinieku kalniņā, līdzās Valdemāra Ozoliņa skolotājam, profesoram Jāzepam Vītolam.

Valdemārs Ozoliņš laikabiedru atmiņās un Latvijas mūzikas kultūrā paliks kā ievērojams 20. gs. trimdas latviešu komponists, diriģents, ērģelnieks un mūzikas kritiķis. Dvēselisks romantiķis, smeldzīgs liriķis, un mūziķa Jāņa Cīruļa vārdiem runājot: "jauneklīgs jūsmotājs ar vecromantiķa sirdi."