Turpinām atklāt daudzus gadus noklusēto (par to, ka viņa mūzika patikusi nacistiem (!)) 20. gs. 1. puses austriešu komponistu Franci Šmitu.

Pareizāk sakot, laiks atklāt viņa Ceturto simfoniju, jo iepriekšējās trīs "Klasikā" jau esam iepazinuši, klausoties 2020. gadā firmā Deutsche Grammophone izdoto visu Franca Šmita simfoniju krājumu, kas pasaules mūzikas ekspertu un klausītāju vidū izpelnījies vislabākās atsauksmes.

Piemēram, kāds recenzents, mazliet ieknābjot Pāvo Jervi tēvam, raksta, ka "ar šo ierakstu Pāvo Jervi un Frankfurtes Radio simfoniskais orķestris ir uzstādījuši jaunu standartu Franča Šmita simfoniju ierakstiem, salīdzinājumā ar kuru visi iepriekšējie, tostarp Pāvo tēva, ģeniālā, bet dažubrīd paviršā Nēmes Jervi interpretācijas, paliek ēnā".

"Interpretācija, skaņu inženierija, (..) it viss šajā komplektā ir visaugstākajā līmenī. Vērienīgākajā no Šmita simfonijām – Ceturtajā, ar apvaldītu nosvērtību un skaistumu izskan ne vien ievadošais trompetes solo, bet pirmklasīga ir ikviena solo epizode, ko iespēlē vijole, oboja, čells vai mežrags. Līdz šim vēl neviens jauns Šmita simfoniju ieraksts nebija pārspējis Vīnes Filharmoniskā orķestra un Zubina Metas klasisko 1971. gada interpretācijas versiju, taču tagad mums ir jauns etalons," raksta pasaules prese.

Kāds franču recenzents ir sajūsmināts par lielisko skaņu partitūru, kas savā tēmu un raksturu muzikālajā pārbagātībā, to sulīgumā reizumis atgādina Brukneru vai Māleru, daudzos estētiskajos aspektos saistoties arī ar Brāmsu vai Dvoržāku!  "Klausīties šo simfoniju vēl un vēl, un iekļaut to savā repertuārā arī Francijas orķestriem," skan viņa novēlējums, iepazīstoties ar Frankfurtes un Pāvo Jervi veikto ieskaņojumu.

Kāds cits, klausoties šo  visu Šmita simfoniju apkopojumu, velk paralēles ar Vivaldi "Gadalaikiem" un Ceturto simfoniju pielīdzina "Ziemai". "Tas ir īsts Rekviēms komponista meitai, kas nomira gadu pirms simfonijas uzrakstīšanas," seko piebilde. 1932. gadā Emmai Šmitai bija tikai trīsdesmit, un viņas pēkšņā nāve pēc sava pirmdzimtā piedzimšanas šokēja visus.

"Rekviēms manai meitai" – tā arī pats austriešu komponists Francis Šmits dēvēja šo savu 1933. gadā radīto simfoniju, kurā burvība mijas ar traģismu, kur instrumentālie solo nes arī autobiogrāfiskus vēstījumus - piemēram, trompete, ko Šmits ir spēlējis, būdams students, un čells, ar kuru komponistu saistīja draudzība visa mūža garumā. Šeit sadzirdams arī bēru gājiens ar diezgan nepārprotamu Bēthovena "Heroiskās" simfonijas Sēru marša ieaudumu. Bet pāri visam – Šmita skaņu valodas godīgums, elegance un dabiskums. Šīs ir lielākās vērtības, ko, klausoties simfoniju ir uzsvēruši kritiķi.

Simfonijas četru daļu tempa un rakstura apzīmējumi:

I . Allegro molto moderato - Passionato
II. Adagio - Piu lento - Adagio
III. Molto Vivace
IV. Tempo primo un poco sostenuto - Passionato - Tempo primo: Allegro molto moderato

Spēlē Frankfurtes Radio SO, diriģenta Pāvo Jervi vadībā. Trompetes solo – Balāžs Nemezs, vijoles solo – Ulrihs Edelmans, bet čella solo – Peters Filips Stemlers.