Stāsta valodniece, Latvijas Universitātes profesore, Latviešu valodas institūta vadošā pētniece Anna Vulāne.
Stāstījuma sagatavošanā izmantoti Dainas Nītiņas, Sarmas Kļaviņas, Rasmas Grīsles pētījumi, kā arī laikabiedru atmiņas.

Endzelin’s name needs no introduction ("Ar Endzelīna vārdu nav jāiepazīstina") – tā 1951. gadā Džozefs Daumants (Joseph Peter Daumant) sāk Jāņa Endzelīna darba "Baltu valodas skaņas un formas" (1948) recenziju ASV žurnālā Language. 

Tik tiešām, tikai retais valodnieks var līdzināties Jānim Endzelīnam valodniecisko interešu daudzveidībā. Baltu valodu skaņas, formas un vārdi, Latvijas izloksnes, vietvārdi, prūšu valoda, valodas prakses jautājumi – tie ir galvenie, bet ne vienīgie viņa pētījumu virzieni. Jau studiju gados J. Endzelīns saprata, ka vāks izlokšņu materiālu, pētīs latviešu valodu, jo pasaulē  to vēl nepazīst un pienācīgi nenovērtē salīdzināmi vēsturisko pētījumu kontekstā. Viņu lielākoties interesē valodu sakari, valodas vēsturiskā attīstība un ģeogrāfiskās atšķirības – vārdu cilme, to vēsturiskā veidošanās un izloksnes. Endzelīns bija viens no pirmajiem latviešu zinātniekiem, kas uzskatīja, ka datu vākšanā jāiesaista visi latvieši un tautā jārada interese par savu valodu. Tāpēc par viņa centieniem un darbību zināja gandrīz katrs latvietis.

Par Jāņa Endzelīna izcilo veikumu liecina 15 grāmatas un vairāk nekā 300 zinātnisku un populārzinātnisku rakstu, kā arī daudzi citi darbi. Daži no pētījumiem ir kļuvuši par stingru pamatu, uz kuru balstās latviešu valodniecība: tā ir "Latviešu valodas gramatika" kopā ar "Latviešu valodas skaņām un formām", Kārļa Mīlenbaha sastādītā un Jāņa Endzelīna un Edītes Hauzenbergas papildinātā un rediģētā "Latviešu valodas vārdnīca", Latvijas vietvārdu vārdnīca, "Senprūšu valoda". Lai izprastu Jāņa Endzelīna valodnieciskā darba manieri, ielūkosimies divos no tiem.  

"Latviešu valodas gramatika" (1100 lpp.), kas 1922. gadā tika izdota vāciski, bet 1951. gadā arī latviski, ir darbs, ar kuru latviešu valoda tika pilntiesīgi ievesta pasaules valodu saimē. Par to sajūsminājās un rakstīja pateicības izcilākie tālaika valodnieki, uz to atsaucās un citēja.

Piemēram, leišu valodnieks Kazimiers Būga rakstījis: "Patiesi latvieši var priecāties, sagaidījuši Endzelīna gramatiku! Šī gramatika priecēs ne tikai latviešu, bet arī ikviena valodnieka – baltista – sirdi, jo te viņš atradīs gaismu, kas apgaismo ne tikai latviešu, bet arī lietuvju valodas faktus..."

Savukārt Edvards Virza to nosauca par nacionālo varoņdarbu, kuru cienīt ir nacionāls pienākums. Lielāko daļu darba Jānis Endzelīns paveica, strādājot Harkivā, tāpēc jāapbrīno apjomīgie latviešu izlokšņu piemēri, kas ir šī pētījuma secinājumu pamatā. Viņš kā rūpīgs juvelieris ir darinājis latviešu valodas attīstības ceļu un bruģējis to ar cītīgi vāktām izlokšņu un vēsturisko faktu, rakstu avotu liecībām. No šī sarežģītā, ietilpīgā pētījuma uzzinām mūsu valodas vēsturi un varam labāk saprast tagadni.

Piemēram, dzirdot: "Līdz svētkiem jāgaida divi dieni", lielākā daļa klausītāju tikai pēc ielūkošanās gramatikā uzzinās, ka tur paglābies senais latviešu valodas divskaitlis.

Ja izloksnē dzirdam kreims vai darīms "krējuma" vai "darījuma" vietā, tad gramatika vēstīs, ka tā ir unikāla latviešu valodas iezīme, kurā aiz līdzskaņa "j" zudis piedēkļa patskanis. Savukārt forma vēdars "vēdera" vietā ir liecība no baltu pirmvalodas, kur patskanis "e" pārvērties par "a" līdzskaņa "r" priekšā. 

"Latviešu valodas vārdnīca" (1923–1932) jeb Mīlenbaha-Endzelīna vārdnīca iekļauta Latvijas kultūras kanonā. Kārļa Mīlenbaha atmiņās lasām, kā kopā ar jauno Jāni Endzelīnu viņš zirga pajūgā braucis pa Latvijas laukiem, vācot izlokšņu materiālu, un kā abi par dieviem vai muļķiem turēti. Lai gan sākotnēji lemts, ka J. Endzelīns sarakstīs latviešu valodas gramatiku, bet K. Mīlenbahs – vārdnīcu, tomēr Mīlenbaha (1853–1916) pēkšņā aiziešana mūžībā vārdu nozīmes un cilmes skaidrošanas, vārdnīcas pabeigšanas un izdošanas smagumu uzveļ uz Jāņa Endzelīna pleciem. Vārdnīcas četros pamata (3800 lpp.) un divos papildinājumu un labojumu sējumos, kopā 5400 lappuses, vācu valodā skaidroti aptuveni 120 000 latviešu vārdu, iekļaujot tūkstošiem piemēru no izloksnēm, literatūras, senajiem rakstu avotiem. Aiz pietātes pret valodnieku, ar kuru bijusi ilggadēja draudzība un sadarbība, viņš vārdnīcu nosauc tikai Mīlenbaha vārdā, norādot sevi kā papildinātāju un rediģētāju.

Vārdnīcā ir gan vispārzināmi, gan tikai vienā vai vairākos pagastos dzirdēti vārdi kā vēju nosaukumi pūmenis, auris, īdenis, zemenis, tārpenis, zaksonis, launadzis, vežģeris, gan vecvārdi un jau zuduši vārdi kā neveglis jeb neveikls cilvēks, mīkne jeb atkusnis, gan pat okazionālismi kā urraciņš jeb jautra ballīte.

Tajā apzināti nav iekļauti daudzi sarunvalodā lietoti aizguvumi no vācu valodas, svešvārdi. Vārdnīcu ir jāmāk lasīt – gan tulkojot, gan atšifrējot zinātniskos vārdu cilmju aprakstus. Lai saprastu, kā valodnieks veidoja cilmes aprakstus, ielūkosimies kādā viņa populārzinātniskā vārda tīrums aprakstā: "Kā dažkārt sašaurinās kāda amatvīra funkcijas, tā var sarukt arī dažu vārdu nozīme. [..] Tīruma vārds, ko tagad lietojam ar ‘druvas’ nozīmi, sākumā ir apzīmējis katru no kokiem vai krūmiem tīru vietu, sal.[īdziniet] tautas dziesmu savienojumus tīri lauki, klajumiņi un tīrums vien, klajums vien, lei.[šu] -tyrai un krievu чистoе поле…"

Šī vārdnīca, kā atzīst Sarma Kļaviņa, "ir piemineklis latviešu valodai, darbs ar mūžīgu vērtību, viens no lielākiem nacionālās kultūras sasniegumiem un arī lielisks materiālu krājums starptautiskajai zinātnei". Kā būtībā viss Endzelīna veikums latviešu valodniecībā, baltistikā un indoeiropeistikā.

Droši varam teikt, ka Endzelīna darbi par latviešu un citām baltu valodām ir starptautiskas nozīmes pētījumi par baltu valodu vēsturi un to radniecību ar citām indoeiropiešu valodām, kas vēl arvien ir nepieciešami gan baltistiem, gan indoeiropeistiem.