Vai zini, kas ir "Grievaltas dziesmu lizda"?

Stāsta folkloras kopas "Tarkšķi" vadītāja Kristīne Karele

Šķiet, ikviens Latvijā būs dzirdējis Jēkaba Graubiņa vārdu – visplašāk pazīstams kā komponists, arī pedagogs un mūzikas kritiķis. Starp citu, visiem labi zināmā apsveikuma dziesma "Daudz baltu dieniņu" ir Jēkaba Graubiņa sacerēta.

Tomēr mums, folkloristiem, sevišķi Zemgalē, Jēkabs Graubiņš visupirmkārt ir tradicionālās mūzikas pētnieks un pierakstītājs. Pie dažādiem latviešu tradicionālās mūzikas jautājumiem Graubiņš jau strādājis pirms otrā pasaules kara, tomēr vērienīgais krājums "Grievaltas dziesmu lizda" tapa no 1948. līdz 1957. gadam. Diemžēl tad tā netika izdota, un manuskripts līdz pat 2010. gadam nebija plaši pieejams, jo glabājās Rakstniecības un mūzikas muzejā, līdz beidzot pirms 10 gadiem ar Gitas Lanceres ceļamaizi "Grievaltas dziesmu lizda" tika izdota grāmatā.

Bet kas tad tieši atrodams "Grievaltas dziesmu lizdā?" Tajā Jēkabs Graubiņš apkopojis savas mammas un mammas māsu dziedātās tautasdziesmas – gan senākā slāņa teiktās dziesmas jeb balsus, kas dziedami, strādājot rijā, talkās, ejot ganu gaitās, Jāņos, Ziemassvētkos vai bērēs.

Krājumā ievietotas arī jaunāka slāņa dziesmas – dziesmas ar visādiem interesantiem piedziedājumiem, no vāciešiem aizgūtas ziņģes, arī tikai instrumentāli spēlējamas melodijas, ko Graubiņš pats atceras no savas bērnības vai viņa radinieces – no savām dzīves gaitām.

Šī izdevuma izcilākā vērtība ir komentāri, ko Jēkabs Graubiņš pievienojis teju vai visām pierakstītajām dziesmām, kur aprakstījis iespējamo dziesmas izcelsmi, komentējis melodiju uzbūvi, stilistiku un situāciju, kādā tā dziedama un vēl daudz ko citu.

Ļoti liela vērtība ir arī izvērstie un smalkie teicēju dzīves apraksti, tādējādi pārliecinoši iezīmējot ceļu, kā apkārtējā vide, dziedātājas raksturs un dzīves ceļš ietekmē gan dziesmas izpildījuma veidu, gan repertuāru, ko teicēja mūža nogalē atceras no savas bērnības vai spēka gados dziedātu. 

Piemēram, Jēkaba Graubiņa māte Līze Graubiņa, no jaunības grūtos darbos radusi, visu mūžu panesīgi un pacietīgi uzņēma un pārdzīvoja likteņa belzienus un pārestības.

Arī Līzes dziedātās dziesmas – nopietnas, smagnējas. Kur citām māsām ieskanas mažors – Līzei dziesma minorā. Jā, un pretēji Līzei, tās māsas Trīne un sevišķi Luze – bijušas krietni sabiedriskākas, jautrākas, brīvākas savās izpausmēs, kas ietekmējis arī mūža nogalē kā teicējām dziedāto dziesmu raksturu, rotājumus un stilu.

Kāpēc tieši Grievalta un kas ir Grievalta?

Grievalta ir nu jau neeksistējošs pagasts, kas atradies pavisam netālu no Iecavas, vēlāk pievienots apkārt esošajiem pagastiem un savu vārdu zaudējis. Grievaltā arī atradušās Graubiņu dzimtas mājas, tur pagājusi mazā Jēkaba Graubiņa bērnība.

Mēs, iecavnieki, ļoti lepni būdami ar to, ka mums ir pašiem sava tautas garamantu bagātību lāde, esam savu pirkstu pielikuši, uzzīmējot Jēkaba Graubiņa ģimenes koku, jo vēl bez minētajām teicējām, krājumā ievietotas un komentētas, kaut arī mazākā apjomā, vēl vairāku Jēkaba Graubiņa radinieču dziesmu pūrs – kopumā vairāk nekā 180 dziesmas!

Krājuma beigu daļā folkloras un sevišķi Zemgales senā mantojuma pētniekiem pieejami Jēkaba Graubiņa diezgan izvērsti komentāri par Grievaltas izloksni 19.gadsimta beigās, par dziesmu tipiem un to dziedāšanu un par latvju tautasdziesmu pantmēriem un taktsmēriem.

Sava stāstījuma nobeigumā labprāt nodziedāšu vienu no savām mīļākajām un tikai Zemgalei raksturīgajiem balsiem, kur teicēja iesāk dziesmu nevis ar pirmo tautas dziesmas rindiņu, bet gan ar otro, un tikai locītājām atdziedot, tiek nodziedāta pirmā rindiņa. Dziesmu dziedājusi Līze Graubiņa, pierakstījis Jēkabs Graubiņš.