Stāsta mākslas vēsturniece Anita Vanaga

Kā zināms, rakstnieks Andrejs Upīts bija satīriķis. Savas skarbās kritikas viņš parakstīja ļoti mīlīgi, pat sirdsšķīsti – Tāravas Anniņa. Ar šo pseidonīmu viņš debitēja “Pēterburgas Avīžu” literārajā pielikumā 1903. gada 19. februārī rakstā "Pārtulkojums", kur rakstnieks jokoja, ka Tāravas Anniņas vārdu ieraudzījis grāmatā, ko “ganu puikas atraduši uz lielceļa starp dūduriešu mācītāja muižu un baznīcas krogu”.

Labprāt ticu, ka grāmatas tādā veidā tiek atrastas. Upīša kopotos rakstus es ieraudzīju kādā grāmatu kaudzē pie miskastēm Rīgā, Teikas rajonā, 1994. gadā. Nevarēju nepaņemt Tāravas Anniņu. Ir bauda lasīt. 

Andreja Upīša un Tāravas Anniņas biogrāfijas attīstījās paralēli. Upīts rakstīja, ka vispirms Anniņa bija jaunkundze, kurai daudz paziņu, “tomēr neķeras neviens” (1909), tad viņa kļuva par vecmeitu (1915), tad viņai palaimējās apprecēties un tikt pie trim draiskulīgiem bērneļiem. 40 gadu vecumā Anniņai joprojām bija vīrs un nu jau četri bērni.

Reālajā dzīvē Andrejs Upītis bija cerējis uz pedagoģi Martu Rinku, kurai pagājušajā gadā Upīša memoriālajā muzejā māksliniece Ieva Epnere izveidoja ļoti delikātu izstādi “Pirmā dāvana”. Marta Rinka noraidīja Upīša uzmanību. Un Upīts apprecēja Skrīveru bagātāko meitu.

Neraugoties uz privātām paralēlēm, tomēr paliek jautājums – kas tā par grāmatu, ko ganu puikas atrada uz lielceļa?

Grāmatas nosaukums ir “Dziesmu rota jaunekļiem un vīriešiem”. Pirmā daļa “Dārza puķes” apkopo vāciešu dziesmas, “ ar Vidzemes skolmeistaru palīgu saliktas no Jāņa Cimzes”. Grāmatas otrā daļa saucas “Lauku puķes”, un tās ir latviešu tautasdziesmas, apgādātas no Cimzes un viņa draugiem. Grāmata “Dziesmu rota” driķēta Leipcigā 1872. gadā pie G. Kreysing.

Lūk! “Dārza puķu” sadaļā atrodama komponista Frīdriha Zilhera (Silcher) dziesma “Tāravas Anniņa”. Dzejnieka vārds nav norādīts, jo ilgi pastāvēja uzskats, ka tā ir tautasdziesma. Kā rakstīts grāmatā, dziedama “Ar jušanu”:

Tāravas Anniņa bārenīte,

Tā mana dzīvība, zeltenīte.

Bēdas un vētras mūs nebiedina,

Kopā tās vinnēsim paciešanā.

Jā, mūsu sirdis ir biedrojušās

Ticības garā un dievlūgšanās.

Tā savu sirdi man atvēlēj’si,

Grib pie man turēties uzticīgi.

Vaidas un asaras, slimības spēks

Mīlības saites vēl ciešāki slēgs.

Skaistums un manta nekārdina;

Tikums un lēnaj’s prāts mūs saveda.

Tāravas Anniņ, mans prieks iemīļots, 

tu mana dvēsle, manta un gods.

Šo ne pārāk labi atdzejoto sirdsšķīsto rindu autors ir dzejnieks Simons Dahs (Dach, 1605–1659). Viņš dzimis lietuviešu valodas tulka ģimenē Klaipēdā (toreiz Mēmelē). Šeit dzīvoja lejasvācu kolonisti. Simons Dahs kļuva par Karalauču (Kēnigsbergas) Universitātes dzejas profesoru. Viņš rakstīja Mēmeles lejasvācu dialektā.

Mīlas dzejoli Anke von Tharau Simons Dahs uzrakstīja kā veltījumu Annas Neanderes un mācītāja Johannesa Portatiusa kāzām. Tās notika 1636. gadā. Tārava, no kuras nāca Anna, ir vieta pie Kēnigsbergas.

Augšvācu valodā dzejoli pārtulkoja izcilais literatūras kritiķis, filozofs un dzejnieks Johans Gotfrīds Herders (1744–1803). Simona Daha dzejolim uzmanību pievērsa vairāki komponisti. Vācijā mīlas dzejolis folklorizējās, un Daha vārds izgaisa.

Taču savu novadnieku, baroka laika dzejnieku Simonu Dahu neaizmirsa lietuvieši. 1912. gadā Klaipēdas Teātra laukumā dzejniekam tika izveidots piemineklis-strūklaka, kuru vainagoja Tāravas Anniņas skulptūra. 1945. gada kara notikumos skulptūra pazuda. 1989. gada beigās, pateicoties Trāvemindes vāciešiem, Tāravas Anniņas skulptūra atgriezās savā vietā. To atklāja ar teatralizētu uzvedumu. Tagad jaukā meitene ir Klaipēdas svētā.