Stāsta arhitekte Ilze Paklone


Ikonisko Šibujas krustojumu vienā reizē šķērso aptuveni trīs tūkstoši gājēji. Pārsteidzoši, ka katrs sajūt savu vietu, savas robežas un savu trajektoriju kopējā, iepriekš neuzrakstītā scenogrāfijā. Tāda varētu būt sajūta, atrodoties bišu stropā vai putnu bara lidojumā. Ja krustojumā stāvētu visu dienu, garām aizsteigtos aptuveni divi miljoni gājēju. Tas ir aptuveni tikpat, cik Latvijā ir iedzīvotāju. Man patika ienirt ar velosipēdu šajā pūlī – izmēģināt, vai ir iespējams sajust stropa kustību. Tokija atklājas arī pārsteidzoši kompakta un maza.

Vai zinājāt arī, ka Japānā neformāli joprojām lieto seno garumu un laukumu mērus?

Tsubo ir divu Nagojas tatami izmērā. Tatami izmērs ir cilvēka proporcijām, fiziskajām kustības iespējām atbilstošs mērs. Tā platums ir deviņdesmit viens centimetrs, savukārt garums – divas reizes platums, viens metrs astoņdesmit divi centimetri. Mans dzīvoklis Tokijā bija četri ar pusi tsubo liels (vai mazs) – 14,85 m2. Manā mikromītnē bija istaba, vannas istaba, virtuve, priekšnams un balkons. Visa pilsēta ir viesistaba, dzīvojamā istaba, virtuve. Dzīvoklis ir pavisam neliela privātā telpa, ar nedaudziem sadzīves priekšmetiem, mirklīga noslēgšanās no daudzslāņainās visas pilsētas viesistabas sajūtas. Tā dzīvo lielākā daļa no trīsdesmit miljoniem Tokijas iedzīvotāju.

Gan Japānā, gan citur pasaulē apjūsmotā Tokijas paraugarhitektūra tomēr ir skaitliskā mazākumā uz visas pilsētas fona. Tokijas ēkas ir biedējoši burtisks būvnoteikumu atspulgs. Te nošļaupums gaismai, te atkāpe ieejai, te izvirzījums telpas iegūšanai. Ne mazāk un ne vairāk. Godīga kodu estētika.