Vai zini, ka Japānā ir adresācijas sistēma, kurā netiek norādītas ielas?

Stāsta arhitekte Ilze Paklone

Ja adrese rakstīta ar Japānā lietotajām rakstu zīmēm kanji, tad tā sākas ar lielāko ģeogrāfisko vienību, un tai seko mazākās. Pati pēdējā vienība ir adresāta vārds un uzvārds. Šķiet, ka ar adresācijas principiem jāsāk stāsts par pilsētas struktūru un orientēšanos tajā. Tokija ir neticamo sarežģīta, starp iekštelpu un ārtelpu pastāv daudzi starpslāņi.

Administratīvā vienība, ko ikdienā saucam par Tokiju, formāli ir Tokijas metropole. Tā vienlaikus ir lielpilsēta un viena no četrdesmit septiņām prefektūrām. Tokijas prefektūru jeb Tōkyō-to kodolu veido 23 speciālās pilsētas jeb municipalitātes (ku), kuras katra savukārt sastāv no mazākām pilsētām (machi), tie savukārt iedalās numurētos pilsētas rajonos (chōme). Adreses pierakstā pēc šī dalījuma seko pilsētas rajona bloka numurs un tad ēkas numurs. Bloku un ēku numerācija pilsētā bieži šķiet haotiska, jo adreses piešķirtas to reģistrēšanas kārtībā.

Ja kaut kur jānokļūst Tokijā, cilvēki norādīs tuvāko metro staciju, kādu nozīmīgu ēku vai ko citu ievērības cienīgu. Tāpēc visur ir kartes, shēmas, norādes.

Kartēs ziemeļi ne vienmēr ir augšā, karte novietota tā, kā stāv skatītājs. Tāpēc dzīvojot Tokijā, orientēšanās pilsētā un pašas pilsētas telpas uztvere ir atšķirīga no tā, ko esmu pieradusi redzēt Eiropā, kur pilsētu vispirms jau veido skaidrs ielu tīkls, regulārs vai neregulārs. Uz tā uzveras ēkas. Iela ir galvenā – lineāra ass. Savukārt Tokijā telpa, kas paliek pāri starp ēkām ir iela, laukums, satikšanās vieta, reizēm šaura taka, caur kuru izspraukties līdz nākamajai ēkai. Protams, ir arī ielas. Reizēm ielu nosaukumus liek to sākumā – kā vārtus ar nosaukumiem. Starp ēkām vienmēr ir atstatumi, lielāki, mazāki, šaurāki vai platāki – ugunsdrošības dēļ. Ēkas un atstatumi starp tām ir kā labirinti. Katrs pilsētas bloks ir šāds labirints, un katrai tā ēkai ir numurs. Sākumā vienmēr maldījos un zīmēju sev kartes blociņā, ja bija kur jānokļūst, sevišķi, ja bija jānokļūst kāda labirinta centrā. Daudzviet zemesgabali ir sadalīti iespējami mazi – zemes dārdzības dēļ. Bieži tie ir “L” veida zemesgabali – līdz tiem nokļūst pa šauru eju no galvenās ielas. Sou Fudžimoto (Sou Fujimoto) “House K” ir brīnišķīgs šādas situācijas piemērs. Logi – uz augšu, vai tieši kaimiņu logos.

Ejot gar Omotesando (Omotesando) ielas virtuozo japāņu arhitektu un rietumu grandu paraugceltnēm, vienmēr iedomājos, – jā, šis kādreiz ir bijis procesiju ceļš uz vecāko un lielāko sintoistu templi Tokijā.

Šeit, lūk, Nihonbaši (Nihonbashi) tilta vieta no Hirošiges simt Edo skatiem (Hiroshige’s “One Hundred Famous Views of Edo”). Tagad zemes taupīšanas nolūkos ūdensteces līnijai precīzi seko pāri uzbūvētā automaģistrāle. Lūk, šīs šaurās ieliņas platums balstīts senā izmēru sistēmā. Lūk, te Fudžimizaka (Fujimizaka), vienīgā vieta Tokijā, uz kuru paveras ēku neaizsegts skats uz Fudzi kalnu, kas tūliņ gan tiks aizklāts ar jaunu apbūvi. Pirmskara Tokijā Fudzi kalnu varēts redzēt gandrīz no ikkatra skatpunkta, un tas bijis nozīmīga pilsētas ainavas sastāvdaļa.

Tagad gan pār Tokijas siluetu dominē Tokyo Tower un nesen atklātais Tokyo Skytree. Visos foto gribot negribot iespraucas kāds no torņiem.

Nezu, Janaka, Sendagi (Nezu, Yanaka, Sendagi) pilsētas daļas saglabājušas savu raksturu, kāds tas bijis pagājušā gadsimta sākumā. Šīs vietas dzīvo savu slēptu, neatkarīgu dzīvi nostāk no galvenajiem rajoniem, ielām. Tās grūti uzreiz pamanīt. Uzmanību piesaistošas detaļas atrodas mazajās šķērsieliņās, nevienmērīgajos atstatumos starp mājām, aiz bīdāmām durvīm slēptos interjeros, rūpīgi koptos mājas priekšmetos un dekoros. Un te nu var aptvert, ko nozīmē vienkāršais raupjums, dabīgo materiālu prasmīgs lietojums, virsmu tekstūru sajušana, šķietamas nejaušības un asimetrija. Tokija sairst līdz skaistām detaļām – ģimenes emblēmas kamon uz durvīm, rūpīgi sasietas puravu buntes pie ēstūža, kura interjerā izmantoti būvkoki no sena tempļa. Pilnīgi nejauši vienīgā brīvā vieta pie galda reiz izrādījās blakus slavenajai arhitektei Kazujo Sedžimai (Kazuo Sejima).

Japāņiem pašiem arī patīk atcerēties vēsturi. Daudzviet pilsētā izliktas plāksnes, kas iemūžina senas kartes vai fotogrāfijas ar to, kā te ir bijis agrāk.

Pat ēkā pie mūždien rosīgā Šibujas (Shibuya) krustojuma ir lielformāta fotogrāfija ar šo pašu vietu pirms piecdesmit gadiem. Daudz jau nekas nav mainījies, tagad tikai mājas augstākas, cilvēku un auto vairāk, meitenes trakāk ģērbjas. Šur un tur Ginzā vēl var atrast arī vecas kino plakātu driskas, kārtu kārtām citu uz citas. Šķiet, no septiņdesmitajiem. Grāmatnīcas ir grāmatu grēdas par Japānas vēsturi, par tās vietu šī brīža kultūrā. Neskaitāmas reizes esmu šādi tikusi aizvilināta no savām oficiālajām gaitām uz bibliotēku pilsētas fragmentu meklējumos.