Vai zini, kur meklēt animācijas klasiku ar neatkarīgām, stiprām un sirsnīgām varonēm?

Stāsta animatore un Latvijas Animācijas asociācijas vadītāja Anna Zača

Tiem, kas pieredzējuši bērnību ar "Disney" un "Pixar" filmām. šis jautājums var šķist retorisks. Taču atliek vien pavērst skatienu citā virzienā un atbilde atrodas Japānā, studijas “Gibli” (Ghibli) filmās. Tās dibinātājs Hajao Mijadzaki (Hayao Miyazaki) ir viens no dižākajiem pasaules animatoriem. Kopumā laikā no 1985. gadam līdz mūsdienām Mijadzaki studijā Gibli režisējis 11 animācijas pilnmetrāžas filmu.

Tās veidotas zīmētās animācijas tehnikā, ir atdzītas par smalkākajām un skaistākajām animācijām pasaulē. Filmu stāsti risinās fantastisku tēlu un tautas mītu caurstrāvotās pasaulēs. Bet to varoņi pārstāv cilvēces gaišākās vērtības: draudzību, ģimeni, mīlestību pret dabu un pacifismu.

Mijadzaki filmas iedvesmojusi viņa bērnība un jo īpaši attiecības ar mammu. Dzimis otrā pasaules kara ēnā, Mijadzaki četru gadu vecumā piedzīvojis gaisa uzlidojumus, kas atbalsojas vairākās viņa filmās, tāpat kā pretkara vēstījumi. Viņš audzis četru dēlu ģimenē.

Mijadzaki tēvs bijis avioinženieris, kas atteicies piedalīties karā. Iespējams tieši tamdēļ daudzās no Mijadzaki filmām īpaša vērība pievērsta lidaparātiem, tie izstrādāti līdz precīzākajām detaļām ļaujot fantāzijai vaļu, tomēr neaizmirstot bagātīgo detaļu funkcijas.

Mijadzaki mamma Jošiko Mijadzaki (tiek saukta arī par Dola Mijadzaki) rūpējusies par četriem bērniem. Mijadzaki bijušas ļoti tuvas attiecības ar mammu, viņa atbalstījusi viņa interesi par dabu, mākslu un stāstniecību. Viņa bijusi stingra, izglītota un raksturā spēcīga sieviete, kas bieži vien iebildusi sabiedrības normām.

Viens no Mijadzaki filmu tēliem Dola filmā  "Ceļojošā pils" (Howl’s Moving Castle) ir tiešs viņa mātes iedvesmas avots. Dola ir enerģijas pilna un stingra  pirātu vadone, kas apveltīta ar neizsmeļamu gādību pret savu bandu.

Augot matriarhālā vidē Miadzaki idejas par sieviešu lomu sabiedrībā stipri atsķīrās no tobrīd populāriem stereotipiem un normām gan Japānā, gan Rietumos.

Kā piemērus spēcīgu sieviešu tēlu atveidošanā varētu minēt jebkuru no Mijadzaki filmām, bet populārākās no tām ir "Princese Mononoke" (Princess Mononoke, 1997), "Gariem līdzi" (Spirited Away, 2001), "Mans kaimiņš Totoro" (My Neighbor Totoro, 1988), "Kiki piegādes dienests" (Kiki's Delivery Service, 1989), "Ponio" (Ponyo, 2008) un "Ceļojošā pils" (Howl’s Moving Castle, 2004). Tāpat ir vērts pievērst uzmanību arī tādām mazāk populārām filmām kā "Porco Rosso" (1992) un "Nausikā no Vēja ielejas" (Nausicaä of the Valley of the Wind, 1984). Šajās filmās varones nav jāglābj, viņas pašas uzņemas cīnīties un palīdzēt tiem, kam tic.

Pretēji rietumu kultūrā iecīnītam vadmotīvam, Mijadzaki filmās reti kurš no stāstiem ir romantiskās milestības vadīts. Visbiežāk galvenās varones dodās personīgā cīņā pretī nezināmiem spēkiem, apbruņojušās ar pārliecību un cerību par labā uzvaru.

Arī ļaunie tēli nav gluži ļauni, bet gan dzīves ievainotas būtnes ar cilvēcīgām īpašībām. Viens no šādiem iedvesmojošiem sieviešu tēliem ir Čahiro filmā "Gariem līdzi". Meitene filmas sākumā tiek pieteikta kā niķīgs bērns, taču viss mainās, kad viņa nokļūst fantastiskā pasaulē, kurā viņas vecāki pārvēršas par cūkām. Lai tos glābtu, viņa piesakās strādāt pie burves Jubabas milzīgā pirts kompleksā. Ar savu tīro sirdi un neatlaidīgo ticību Čahiro iegūst draugus un palīgus. Tie mistisko tēlu pasaulē atklāj ceļu, pa kuru nokļūt līdz iespējai glābt meitenes vecākus. Arī burve Jubaba nebūt nav viennozīmīgi ļauns tēls, viņa tikai cenšas aprūpēt savus īpašumus un bērnu.

Mijadzaki filmas mūsdienās tiek uzskatītas par hrestomatiskiem darbiem pasaules kino vēsturē, bet viņa studijā "Giblī" veidotājām filmām veltīts muzejs Tokijā. Režisors, būdams 83. gadus vecs, turpina strādāt, arvien vairāk uzmanību pievēršot ekoloģijas tēmām.

Viņa debijas filma “Lupins III. Kaliostro pils!” restraurētā formā šobrīd svin 45. gadskārtu uz kino ekrāniem un ir apskatāma arī Latvijā.