Šveices Itāļu orķestris ar koncertu savā vēsturiskajā mājvietā – Šveices Itāļu Radio koncertstudijā - ziemu svin ar ziemas festivālu, kurā šovakar valda duālisms – divi laikmeti un stili, divi skaņdarbi, turklāt viens no skaņdarbiem apvieno divus dažādus komponistus, kā arī solists un diriģents šovakar apvienojas vienā personā – vijolnieks un diriģents Sergejs Krilovs.

Koncerta pirmajā daļā izskanēs viens pasaulē atpazīstamākajiem vijoļkoncertiem, ko komponējis Makss Bruhs. Sergejs Krilovs atzīst, ka šis koncerts ir viens no iecienītākajiem arī viņa radošajā dzīvē, savukārt otrajā daļā skanēs opermūzika, kas adaptēta baletam, proti – Žorža Bizē operas „Karmena” melodijas, ko stīgu orķestrim un sitaminstrumentiem, savas dzīvesbiedres MaijasPļiseckas pierunāts, kārtojis komponists Rodions Ščedrins.

Koncerta starpbrīdī daudz interesanta uzzinājām no sarunas ar Sergeju Krilovu, kurš kopš 2008. gada ir Lietuvas kamerorķestra mākslinieciskais vadītājs, kā arī ar koncertiem ir viesojies Latvijā.

Šajā koncertā būsiet gan solists, gan diriģents - divu lomas vienlaikus. Kā šādā gadījumā mainās hierarhija orķestrī? Kādas ir atšķirības no situācijas, kad atskaņojumu vada cits diriģents?

Sergejs Krilovs: Tā ir sarežģīta lieta vispirms jau no loģistikas viedokļa. Kad uznāku uz skatuves, esmu diriģents. Ja man jāspēlē arī solo, tad mana solista loma zināmā mērā virzās otrā plānā, jo jāvada atskaņojums. Tad kādā noteiktā brīdī man ir jāatmodina vijolnieks sevī, taču nedrīkstu atstāt novārtā arī diriģenta uzdevumus – tā es sadalos, jo man ir jāveic abi pienākumi.

Tātad tās ir dubultas pūles, jo ir jāuztur enerģija, kamēr spēlē, teiksim, Bruha Koncertu. Tas ir skaists, trīsdaļīgs darbs ar skaistu finālu, lirisku, melodisku un ļoti aizkustinošu otro daļu. Šajā gadījumā vijolniekam ļoti labi jādzird, kā spēlē orķestris, un viņam patiešām jābūt 360 grādu mūzikas redzējumam ne tikai attiecībā uz to, ko es saucu par mūzikas loģistiku, bet jo īpaši attiecībā uz mūziķu nodomu. Tā ir sava veida paplašināta kamermūzika, bet ar lielu orķestri, jo te ir visi pūšaminstrumenti, timpāni. Lai visus instrumentus kontrolētu, ir vajadzīgs diriģents, vai ne? Un tāpēc ir jāspēj visus sadzirdēt un arī ieklausīties sevī, jo arī orķestra mūziķiem ir jābūt ar 100% uzmanību, jāieklausās, muzicējot kopā. Atskaņojuma ir jābūt ar kontrastiem, ir jābūt kopā solistam un orķestrim - ir jāaizpilda visa šī telpa, kas neapšaubāmi ir ļoti sarežģīti, bet tas sniedz gandarījumu. Mēs visi esam atbildīgi par rezultātu, neliekot atbildību tikai uz diriģentu, jo mūzika ir tā, kas mūs vieno. Ja diriģents domā līdzīgi kā orķestris, domā līdzīgi kā solists, tad mēs visi saprotamies. Acīmredzot ir vieglāk, kad lomas ir sadalītas, bet šoreiz abas ir apvienotas, un tā ir lielākā sarežģītība.

Simfoniskais orķestris ir izcils instruments ar neierobežotām iespējām. Un, protams, tajā brīdī, kad cilvēks paņem rokās diriģenta zizli vai arī bez tā sāk diriģēt, viņš sadarbojas ar orķestri. Šajā gadījumā - ar izvērstu stīgu grupu un plašu sitaminstrumentu grupu. Sitamiinstrumenti ir ārkārtīgi trenēta un disciplinēta grupa. "Karmensvītu" esmu diriģējis jau vairākus gadus, tas ir viens no mana repertuāra skaņdarbiem, bet zinu, kādi "slazdi" iespējami šajā skaņdarbā.

Kādi ir plusi un mīnusi orķestriem bez diriģenta? Tādi pasaulē ir vairāki.

Esmu daudz strādājis, piemēram, ar Angļu kamerorķestri, kuru šobrīd vada Stefānija Gonlija, kuru ļoti labi pazīstu. Mēs kopā esam uzstājušies vairākos koncertos. Man jāsaka, ka līdz ar diriģenta neesamību, lielāka atbildība jāuzņemas orķestra pirmajai vijolei, kas 80% gadījumu spēlē sēdus. Skaidrs, ka daļu no orķestra mēģinājuma pirmā vijole diriģē ar plašiem lociņa žestiem, bet lielākoties šādi darbojas stīgu orķestri, ko var paplašināt ar pūšaminstrumentiem, bet, ja orķestra sastāvs ir plašāks, parasti tiek piesaistīts diriģents.

Pastāstiet, lūdzu, nedaudz vairāk par Maksa Bruha Pirmo vijoļkoncertu.

Tas ir vijolnieku iecienīts koncerts, atzīts par izcilu gan pagātnē, gan mūsdienās. Patiešām brīnišķīgs koncerts, kas ir pilns iztēles, ļoti melodisks, gandrīz vai kā tuvinoties cilvēka balss melodiskajai līnijai, ar patiesi aizkustinošu II daļu un izcilu finālu.

Koncerta II daļā skan "Karmensvīta" stīgām un sitaminstrumentiem. Protams, mēs runājam par Žorža Bizē darba adaptāciju.

Jā, to veicis Rodions Ščedrins, kurš šo darbu pārradīja no operas par baletu pēc savas sievas Maijas lūguma. Maiju Pļisecku man bija gods iepazīt personīgi, kad es vēl biju bērns. Atceros, ka Maskavas Lielajā teātrī redzēju izrādes ar viņas piedalīšanos, un tas bija patiešām ārkārtējs notikums, ko esmu piedzīvojis ne reizi vien. Arī šo svītu atceros kopš bērnības, pēc tās motīviem tika uzņemta arī filma. Tas ir skaists skaņdarbs, un, pateicoties R. Ščedrinam varam tieši šādā izpildījumā dzirdēt "Karmenu" koncertzālēs, neejot uz operu. Par to esmu viņam ļoti, ļoti pateicīgs.