Tiešraidē no Latvijas Nacionālās operas - Jāņa Kalniņa 1935. gadā tapusī opera "Hamlets", kas komponēta Latvijā un Zalcburgā. Pirmiestudējums Jāņa Zariņa režijā Latvijas Nacionālajā operā notika 1936. gadā ar pašu komponistu pie diriģenta pults. Libretā operas autors saīsinājis lugā lasāmās filozofiskās sarunas un garos monologus, pēc iespējas saudzējot to, kas tik raksturīgs šai traģēdijai.  Atkārtoti, nu jau muzikāli pārveidotā redakcijā, iestudējums Jāņa Zariņa režijā tika īstenots 1943. gadā. Abos uzvedumos titullomu dziedāja ievērojamais latviešu tenors Mariss Vētra, bet Klaudija lomu – harizmātiskais baritons Ādolfs Kaktiņš.

Jaunuzvedumu desmit ainās ar starpspēlēm, kura pirmizrāde notika 13. janvārī, veidojuši diriģents Mārtiņš Ozoliņš, režisore Kristīna Vuss, scenogrāfs Andris Eglītis un kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka. Iestudējuma patrons ir Latvijas Nacionālās operas ģilde ASV.

Lomās: Klaudijs - Jānis Apeinis, Ģertrūde - Ilona Bagele, Hamlets - Andris Ludvigs, Horācijs - Rinalds Kandalincevs, Polonijs - Krišjānis Norvelis, Laerts - Mihails Čuļpajevs, Ofēlija - Inga Šļubovska-Kancēviča, Gonzago, 2. kapracis - Juris Ādamsons, Baptista - Laura Grecka, Lūkians, Bernardo / Marcello - Andris Kipļuks, 1. kapracis - Armands Siliņš, Bernardo / Marcello - Rihards Millers, kā arī Kalvis Kalniņš.

Gundas Vaivodes saruna ar režisori Kristīnu Vuss:

Operas vēsturnieka Mikus Čežes lekcija "Jāņa Kalniņa "Hamlets" laikmeta panorāmā", kas vēsta par operas tapšanas gaitu un vēstures liecībām.

 

Ieraksti no preses konferences

Saturs

Prologs | Kā savas mīlestības apliecinājumu princis Hamlets dāvā Ofēlijai kaklarotu.

I daļa

1. aina | Atkusnis. Ledus burāšanas sacīkstes. Galminieki-burātāji cildina jauno karali, Hamleta tēvabrāli Klaudiju, kurš veikli piesavinās savam brālim, nesen aizsaulē aizgājušajam valdniekam, veltīto sēru karogu. Ofēlija zīmē noskumušo princi Hamletu. Ofēlijas brālis Laerts lūdz Klaudijam atļauju turpināt studijas Francijā, karalis piekrīt. Galma ļaudis savākuši Laertam stipendiju, bet viņa tēvs, kambarkungs Polonijs, patur pusi sev. Klaudijs aizliedz princim Hamletam turpināt studijas Vitenbergā. Hamleta māte apmaina savus bēru apavus pret kāzu kurpēm. Hamlets nepiedalās jaunā pāra cildināšanā un dziļi pārdzīvo to, ka māte tik ātri aizmirsusi mūžībā aizgājušo tēvu. Ierodas Horācijs un pavēsta, ka redzējis Hamleta tēva garu. To apliecina arī virsnieki Marčello un Bernardo.

2. aina | Pusnaktī Marčello, Bernardo, Horācijs un Hamlets tiekas pils lievenī, lai satiktu prinča tēva garu. Hamlets lūdz biedrus atstāt viņu vienu. Uzliesmo liela gaisma un dzirdama tēva balss, kas vēstī, ka viņu noindējis Klaudijs. Hamlets tiek mudināts atriebt tēvu.

3. aina | Polonija kabinets. Kambarkungs savā brīvajā laikā vilto kārtējo gleznu. Klaudijs brīnās par Hamleta nenosvērtību, bet Polonijs lielās ar Hamleta mīlestības vēstuli viņa meitai Ofēlijai. Klaudijs un Polonijs norunā, ka viņi novēros jauniešus, lai labāk izprastu prinča savādās izturēšanās iemeslus.

4. aina | Hamlets prāto par aiziešanu no šīs pasaules, tomēr tas nešķiet tik viegli izdarāms. Pavisam nelaikā viņu satiek Ofēlija, kura, atbilstoši sava tēva norādēm, cenšas atdot princim viņai dāvāto rotu. Hamlets noliedz, ka dāvājis savu mīlestības apliecinājumu Ofēlijai, tad pamana, ka viņus abus novēro. Princis jautā Ofēlijai, kur ir viņas tēvs. Mājās… princi, atbild Ofēlija, savā izmisumā neko nenojauzdama. Horācijs attur Hamletu no uzbrukuma Klaudijam un piesaka aktieru grupu. Klaudijs pats sevi kronē ar brālim piederējušo kroni.

 

II daļa

5. aina | Atkusnis turpinās. Dīvainais sapnis pārtop ballē, kurā ļaudis aizrautīgi dejo. Galminieki labi jūtas uz šī slidenā sabiedrības parketa-ledus. Hamlets izliekas jautrs un uzlūdz Ofēliju uz deju. Tomēr drīz vien deja apstājas – un Hamletu pārņem neparasta laika izjūta. Viņam šķiet, ka tēvs ir zaudēts nupat. Vispārējais apmulsums drīz vien pāriet, ierodas aktieru ansamblis, lai spēlētu lugu Peļu slazds. Klaudijs seko izrādei, tad lielā satraukumā liek to pārtraukt. Viņš sevi ir atpazinis lugas darbībā. Balle izjūk. Polonijs izsauc Hamletu uz pārrunām ar karalieni Ģertrūdi. Princis apsola sev, ka būs pret māti iecietīgs.

6. aina | Klaudijā cīnās nožēla par izdarīto noziegumu ar vēlmi paturēt valsti, troni un karalieni. Beigās viņš nolemj, ka patiesa grēku nožēlošana tomēr nav nepieciešama.

7. aina | Karalienes salons. Polonijs slepeni noklausās Hamleta un Ģertrūdes sarunu. Pārliecībā, ka slēptuvē ir Klaudijs, princis nodur Poloniju. Viņš nožēlo nupat izdarīto – un liek mātei atcerēties mirušo valdnieku, Hamleta tēvu. Sarunu pēkšņi pārtrauc Klaudijs, kurš pavēl Hamletam doties uz Angliju.

8. aina | Vētra jūrā. Hamlets no Anglijas steidzas atgriezties karaļa pilī. Arī Laerts no Francijas ir atgriezies atpakaļ, viņš ielaužas pie Klaudija, kurš viņam paziņo, ka Hamlets ir nonāvējis Poloniju. Ofēlija dāvā apkārtējiem savus ziedu skicējumus un atvadās no visiem. Klaudijs Laertam iesaka plānu, kā ar viltu un indi divkaujā sodīt Hamletu, Laerts piekrīt. Karaliene pavēsta, ka upe aiznesusi mūžībā Laerta māsu Ofēliju.

9. aina | Divi kaprači-laivinieki savā ikdienas darbā. Hamlets satiek Horāciju un rāda pārtverto Klaudija parakstīto dokumentu, kurā pavēlēts princi nonāvēt. Laerts, Ģertrūde un Klaudijs ierodas, lai atvadītos no Ofēlijas. Hamlets vēro un pārtrauc šo ceremoniju. Tiek noteikts Hamleta un Laerta divkaujas laiks.

10. aina | Klaudijs sazāļo Laerta zobenu un ierāda viesiem goda vietas, no kurām vērot Hamleta un Laerta divkauju. Viņš iedzer Hamletam par godu, tad ielej indi kausā un liek to piedāvāt princim. Hamlets atsakās. Cīņas laikā Hamlets un Laerts viens otru ievaino, princis izsit Laertam zobenu no rokas. Pēc sena ieraduma tad zobeni jāsamaina. Hamleta nākamais cirtiens liktenīgi ievaino Laertu, viņš paspēj vēl pateikt, kurš ir patiesais ļaundaris. Vērojot cīņu, Ģertrūde izdzer Hamletam domāto kausu un atvadās gan no šīs pasaules, gan no dēla. Saindētais Laerta zobens nāvējoši skar Klaudiju. Klusums. Hamlets dodas mūžībā. Paliek vien Horācijs, lai vēstītu patieso stāstu par princi Hamletu.