Antonīna Dvoržāka operas "Nāra" libreta autoru, dzejnieku un dramaturgu Jaroslavu Kvapilu savlaik ļoti iedvesmojis vācu romantiskais stāsts par zemūdens būtni Undīni. Un tas nemaz nav pārsteidzoši, jo 19. gadsimta pirmajā pusē stāsts guva plašu rezonansi viscaur Eiropā. Slavenā Hansa Kristiana Andersena pasaka "Mazā nāriņa" (1837) ir šī mīta slavenākā ilustrācija. Taču Dvoržāks, meklēdams libretu savai jaunajai operai, uzticēja tā izveidi tieši Kvapilam. Liela daļa operas muzikālā materiāla tapa vasaras sezonā, Dvoržāka lauku mājās. Netālu no tās atradās apburošs ezers, kurā raudzīdamies, komponists kā apburts iztēlojās visu mīta piedāvāto ūdens mitoloģiju un smēla iedvesmu savai drāmai.

Krāšņais un aizkustinošais opuss uz skatuves triumfēja 1901. gada pavasarī un joprojām ir viena no visvairāk uzvestajām slāvu operām.

STARPBRĪŽA LAIKĀ:

22:05 sazvanīsimies ar komponistu Arturu Maskatu, lai izrunātu pirmajā cēlienā dzirdēto un iepazītos ar “Nāras” dzīvi uz Rīgas opeskatuves.

23:25 intervija ar šīvakara solisti, Nāras lomas atveidotāju Korīnu Vintersu (Winters).

LOMĀS:

Nāra: Korīna Vintersa (soprāns)

Princis: Antons Rosickis (tenors)

Kņaze: Jana Kurucovā (soprāns)

Ūdensgars: Jevgēnijs Stavinskis (bass)

Burve: Nino Surguladze (mecosoprāns)

Mežsargs: Aleksanders Marevs (tenors)

Diriģents Džampaolo Bizanti

SATURS

I cēliens

Nāras zemūdens pasaule. Trīs nimfas ķircina Ūdensgaru. Viņš mēģina tās noķert, bet nimfas veco izsmej un aizbēg. Ūdens gara meita Nāra uztic tēvam savas bēdas - viņa grib kļūt par cilvēku, jo mirstīgajiem ir dvēsele, kas liegta garu pasaulei, turklāt Nāra iemīlējusies daiļajā Princī, kurš bieži peldas ezerā. Ūdensgaru aizkustina meitas lūgšanas. Viņš skumst, tomēr saprot, ka citādi Nāra nespēj, tādēļ sūta to pēc padoma pie raganas Ježibabas.

Nāra lūdz mēnesi, lai tas pastāsta viņas mīļotajam, cik ļoti viņa to gaida, un pēc tam sauc Ježibabu. Pirms dāvāt Nārai spēju staigāt zemes virsū, ragana grib zināt, ko Nāra ziedos, lai kļūtu par cilvēku. Nāra gatava atdot visu, kas tai pieder. Ragana brīdina, ka starp cilvēkiem Nāra būs mēma, un, ja tai neizdosies iekarot sava iemīļotā sirdi, viņa būs lemta mūžīgai iznīcībai. Tomēr Nāra tic, ka viņas cilvēka dvēsele un mīlestība būs pietiekami stipras, un visam piekrīt.

Aust rīts, pie ezera ierodas Princis un viņa mednieku svīta. Princis sūta savus sekotājus mājās un pats apsēžas pie ezera, izjūtot burvestību, kuras pilni ir meži visapkārt. Te viņa priekšā parādās Nāra. Princis brīnās, vai tā ir sieviete, vai pasaku būtne, un jautā, vai viņa ir rada baltajai stirnai, ko medī Prinča svīta. Bet viņa nespēj atbildēt. Princis ir pārliecināts, ka vismaz skūpstam tā atbildēs. Kad viņš jautā, vai brīnumainā būtne to mīl, Nāra metas viņa rokās, neklausoties māsu un tēva žēlabās. Princis aizved Nāru sev līdzi.

II cēliens

Prinča pasaule. Pilī valda satraukums - virtuves puika stāsta mežsargam, ka Princis mežos atradis savādu radību, kuru taisās precēt. Arī Mežsargs apstiprina, ka meži ir pilni draudīgu burvestību. Virtuves puika raizējas, jo Princis šķiet pārvērties, staigā apkārt samulsis un noraidījis visus mācītāja centienus brīdināt par briesmām. Vienīgā cerība ir viņa nepastāvība un acīmredzamā interese par vienu no kāzu viešņām, svešzemju Kņazi.

Kalpi nozūd, dzirdot tuvojamies Nāru un Princi. Princis žēlojas, ka nespēj atminēt līgavas noslēpumu, un pārmet Nārai pārlieku vēsumu - Princim šķiet, ka tā neatbild uz viņa kaismīgajām jūtām. Svešzemju Kņaze lolo greizsirdības jūtas šīs Prinča noslēpumainās mīlestības dēļ un novērš viņa uzmanību, atgādinādama tam mājastēva pienākumus. Viņi dodas gatavoties ballei.
Slepus šajā pasaulē iezadzies Ūdensgars, noskumis par meitu, kura pametusi savu valstību, un pilns drūmu nojausmu un baiļu, ka viņa nekļūs laimīga.

Ballē Princis aplido Kņazi un nemaz neievēro Nāru, kas žēlabās vēršas pie tēva - iemīļotais viņu pametis citas dēļ. Nebūdama ne gars, ne sieviete, viņa nespēj ne dzīvot, ne mirt.
Kņaze līksmo par pārmaiņām, kas pārņēmušas Princi un tagad liek tam viņu aplidot. Viņš zvēr, ka labāk bauda Kņazes silto maigumu nekā Nāras bālo vēsumu, bet Kņaze viņam dzēlīgi pārmet nespēju izšķirties, kam viņš dod priekšroku. Kad Princis apliecina Kņazei, ka mīl vienīgi viņu, Nāra izmisumā metas apskaut mīļoto, taču tas, savas brīnumainās būtnes ledainā aukstuma izbiedēts, viņu atgrūž. Ūdensgars aizrauj meitu sev līdzi, bet apjukušais Princis lūdz Kņazi palīdzēt stāties pretī burvestības spēkam. Tomēr Kņaze tikai pasmejas, iesakot Princim pievienoties iemīļotajai ellē, un aiziet.

III cēliens

Pēc daudziem gadiem. Princis guļ uz nāves gultas. Atskatoties uz savu dzīvi, viņš atceras mīlestību uz Nāru, iztēlojas, kas varētu būt noticis ar viņu pēc abu šķiršanās un kāda būtu viņu pēdējā tikšanās.

Nāra apraud savu likteni, šķiršanos no māsām un Prinča atraidījumu. Ježibaba tai pavēsta, ka vienīgi nodevēja asinis var nelaimīgo ūdensmeitu glābt no mūžīgās pazušanas, bet Nāra šausmās aizmet nazi. Ježibaba tai pārmet vājumu. Pat Nāras māsas atstumj viņu, jo tā ļāvusi sevi aizvilt mirstīgā skūpstam.

Trīs nimfas cenšas atsākt jautro spēli ar Ūdensgaru, bet tas jūtas pārāk noskumis, lai ļautos rotaļām. Princis ieradies pie ezera un meklē Nāru. Viņa parādās mēnesnīcā, un Princis lūdz iemīļoto - ja tā ir mirusi, lai viņu nogalina; ja dzīva - lai glābj. Viņa atbild, ka ir ne dzīva, ne mirusi, un tagad viņas skūpsts var nest tam vienīgi nāvi. Nāra skūpsta mīļoto, un Princis mirst. Viņa lūdz tam debesu žēlastību.