Veram XII Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku dienasgrāmatas trešo lappusi, lai ciemotos pie koklētājiem un uzzinātu, kā koncertstāsts "Es varēju lielīties" pārtop muzikālajā filmā.

Pirmie kadri Bērzciemā, Engurē un Kolkā 3. augustā jau uzņemti, tāpat aizvadīta arī skaņu ierakstu sesija Jūrmalas mūzikas skolā 8. augustā, tāpēc ar kokļu mūzikas programmas māksliniecisko vadītāju Ievu Šablovsku un režisoru Juri Joneli varam pārspriest darba procesa pirmos soļus, kas turpināsies visu augustu, kad radošā komanda dosies individuāli pie kolektīviem uz Cēsīm, Madonu, Ogri, Ķekavu un Jelgavu. Šajā sarunā arī par filmas saturisko un muzikālo seju, mērķiem un vēlamo rezultātu, kas būs redzams Latvijas Televīzijā oktobrī.

Bet prieku par atkaltikšanos ar draugiem, atpūtu un kokles spēli gan nometnē un skaņu ierakstu studijā, gan pirmo filmēšanās pieredzi pauž dažāda vecuma dalībnieki no Babītes novada Kultūrizglītības centra koklētāju ansambļa "Balti", Babītes Mūzikas skolas koklētāju ansambļa "Dzītariņi", bērnu un jauniešu centra "Rīgas skolēnu pils" koklētāju ansambļa "Austriņa". Arī viņu vadītājām Valdai Bagātai un Ivetai Tauriņai ir savi secinājumi un pārdomas par šo laiku.

***

Lepoties ar to, ko dari

Inta Pīrāga: Mani sarunas biedri šobrīd ir Ieva Šablovska un Juris Jonelis. Jūs abi bijāt apstiprināti par notikuma realizētājiem vēl tad, kad šis projekts dzima koncerta formātā. Ccik daudz no sākotnējās ieceres gan saturiski, gan muzikāli, gan tematiski tiek saglabāts?

Ieva Šablovska: Viss tika modelēts jau 2018. gada rudenī – tūlīt jau būs trīs gadi paskrējuši, bet ļoti daudzas mākslinieciskās ieceres tomēr ir palikušas. Arī sākotnējais stāsts, ko Juris kopā ar visu radošo komandu tika izveidojis, nekur tālu no sākotnējās ieceres nav aizgājis. Protams, bērni ir izauguši – tie, kas agrāk spēlēja mazo bērnu repertuāru, nu jau spēlē vidējās grūtības repertuāru, tie, kuri toreiz spēlēja vidējās grūtības repertuāru, jau spēlē augstākās grūtības repertuāru. Ir ļoti sarežģīti tajā ziņā, ka ansambļi kopš pagājušā gada rudens nav tikušies, un mums bija brīnišķīga iespēja satikties gan uz audioierakstu, gan pirmajās filmēšanas dienās. Redzējām, cik viņiem ir svarīga socializēšanās, kopā būšana.

Neredzējām nevienu saskumušu bērnu, drīzāk – ļoti uztraukušos, emocionāli saviļņotus bērnus.

Dažiem pat kādas emocionālas asaras nobira – vai nu aiz uztraukuma, vai lielās atbildības par filmu. Bet bērni ļoti vēlas šādu komunikāciju! Runāju ar vairākiem skolotājiem, kuri saka – šādas filmas kā tādas nekad īsti bijis, līdz ar to pat šāds koncerta pārmiesojums filmā varētu būt liels ieguvums tieši kokles nozarei – ka mums par piemiņu, par liecību no šī laika paliks brīnišķīga īsfilma 27 minūšu garumā.

Tādā ziņā, ka svētku sajūta šajā brīdī caur e-formātu ir mazāka, bet vairāk viņi apzinās savu misiju – ka viņi ar savu darbu atstās vēstures liecību nākotnei?

Ieva Šablovska: Manuprāt,

bērni jutās tā, ka šie ir svētki – tieši filmēšanas brīdis un kņada, emocionālās trīsas, mazliet uzvilktas stīgas sajūta. Un arī tas, ka tomēr ir tāds pirmreizīgums – ļoti daudziem bērniem šī bija īpaša pieredze, ko viņi līdz šim nebija guvuši.

Juri, vai jums kā režisoram līdz šim nācies tik ļoti iesaistīties filmēšanas darbā? Filmā tomēr valda citi spēles noteikumi, nekā režisējot izrādi vai koncertu.

Juris Jonelis: Protams, dramaturģiski ir kādas nianses, tāpat atšķirības ir arī valodā un izteiksmes līdzekļos, lai gan arī agrāk neesmu bijis svešs attiecībās ar kino pasauli un domājot no kino kadra skatpunkta. Tā kompozīcija, ko redzu caur kameras objektīvu, meklējot tēlainus kadrus, kas vēsta stāstu un akcentē galveno saturu, ir diezgan līdzīga. Šajā gadījumā mums vienkārši jāfokusējas uz bērniem un jauniešiem, mēģinot izstāstīt stāstu par to, kā viņi jūtas šajā pasaulē, ko viņiem nozīmē kokle.

Esmu absolūtā sajūsmā, strādājot kopā ar Ievu! Ieraugot šos bērnus, es kā režisors un visa mūsu komanda uzreiz jau bija uz viena viļņa jautājumā, ka mēs nekādā gadījumā šo stāstu nestāstām ar pašmērķi izpausties.

Galvenais uzdevums ir misija, tāpēc runāt par kaut kādiem e-svētkiem kaut kādā ziņā jau ir klišejiski un pat nekorekti. Šeit stāsts vispār nav par e-svētkiem, bet bērniem, kuriem vajag šo ciklu noslēgt – un arī tiem, kuri šos svētkus savā mūžā nekad nav pieredzējuši.

Pateikt bērniem, ka dzīvē kaut kas tiek atcelts – tas man liekas traģiski. Arī ilgtermiņā tas ir svarīgs jautājums: ja jau mēs šo atceļam un pārceļam, tas nozīmē, ka jebkuru lietu pasaulē var atcelt un būt vienkārši bezatbildīgs!

Šajā gadījumā, iepazīstot kokļu pasauli, varu teikt – es tiešām esmu sajūsmā... Veidojam šo filmu kā īsfilmu, stāstot par to, kas ir pamatu pamats, kas ir atgriešanās pie saknēm, ka kokle tomēr ir rituāla instruments, kas atgriežas pie tīras sākotnes. Šo stāstu caurvij arī radīšanas brīdis, kas, tāpat kā jebkuram bērnam, ir sākuma punkts – līdz tam, kad kokle top par kokli brīdī, kad viņš pats iepūš šajā kokā dvēseli. Man tas ir tik emocionāli, kā jūtat – esmu iekarsis par šo stāstu. Neko citu pasaulē tagad nevēlos redzēt kā vien šo bērnu acis, kad tās staro un mirdz – viņiem attaisnojies viss, ko viņi ir paveikuši.

Tātad ir cerības uz labu filmu, ja radošā komanda iekarsusi! Karstasinīgs ir arī koncerta jeb nu jau koncertfilmas nosaukums "Es varēju lielīties". Ambiciozs.

Juris Jonelis: Jā, turklāt apzināti ambiciozs!

Jo pietiek mūsu sabiedrībā mērenības! Par tām lietām, kas mums būtiskas un svarīgas, ir jārunā skaļi, ar tām ir jādižojas! Jauniešiem labā ziņā ir "jākodējas" – ja kaut kas tev ir svarīgs, tu par kaut ko dedz, tad, lūdzu, lepojies! Tas ir virsuzdevums, ko arī gribam vēstīt.

Ieva Šablovska: Tagad modē ir T-krekli ar uzrakstu "My Superpower is..." Un latviski būtu - "Manas superspējas ir..." Es arī vienmēr esmu teikusi, ka manas superspējas ir tās, ka māku spēlēt kokli. Es jau Jurim atzinos – pēc pirmās filmēšanas dienas pamatīgi apraudājos, atceroties savu bērnību un to, kādas man toreiz bija emocijas un sajūtas. Tagad es to visu redzu kā pieaugusi sieviete un varu paskatīties uz to visu no malas – man tas sagādāja lielu saviļņojumu, un arī klausītāji un televīzijas skatītāji, manuprāt, gūs brīnišķīgas emocijas.

(Pārraides turpinājuma atšifrējums teksta formātā sekos...)