Tikko kā pirmizrādi piedzīvojusi Ginta Grūbes filma “Lustrum”. Tās aprakstā skaidrots: lustrācija jeb lustrum bija viens no valsts pārvaldes principiem Romas impērijā, kas noteica, ka, mainoties valsts pārvaldei, iepriekšējās varas pārstāvji ceremoniāli atzīstas visos grēkos un zvēr uzticību jaunajai varai. 

Ginta Grūbes jaunākā filma pievēršas Valsts Drošības Komitejas darbības metodēm astoņdesmitajos gados un deviņdesmito gadu sākumā, intervējot gan režīma funkcionārus (piemēram, LPSR Valsts Drošības Komitejas priekšsēdētāju Edmundu Johansonu), gan savervētos Latvijas inteliģences pārstāvjus, gan tos, kuri atteicās sadarboties, gan arī no čekas represijām cietušos.

Lustrum drīzāk veidota kā sistēmu un tās tehnoloģiju atmaskojoša, nevis bijušos aģentus apsūdzoša filma.

“Kino kā terapijas daļa attiecībā uz tām pagātnes traumām, ko šie cilvēki ir piedzīvojuši attiecībās ar Valsts drošības komiteju," – tā filmu raksturo Lustrum režisors Gints Grūbe.

Gints neslēpj – ar domu par filmas uzņemšanu viņš dzīvo jau kopš 1991. gada augusta, kad sācis strādāt laikrakstā Atmoda. "Tas bija mans pirmais darba mēnesis... Notika augusta pučs un daži apņēmīgi cilvēki ieņēma VDK ēku, atrada kartotēku ar vairāk nekā 60 000 vārdiem, bet pēc tam vairāk nekā 27 gadus šis jautājums tika stumdīts vienā un vai otrā virzienā.

Bet, jo ilgāk šādus jautājumus risina un neatrisina, jo lielāka iespējamība, ka tie kļūst par kultūras artefaktu dokumetālā kino formātā.

Sapratu, ka tas ir stāsts, kas cilvēkus vēl aizvien interesē – tātad kas līdz galam nav izrunāts."

Režisors stāsta, ka sākotnēji viņam nav bijis pārliecības, ka Saeima un vēsturnieku komisija nonāks pie lēmuma šos arhīvus atvērt. "Skepse, balstoties pieredzē, bija liela. Nolēmu, ka jāvēro process, paralēli no kino veidotāju puses iniciējot pašiem savu lustrācijas procesu attiecībā uz tiem cilvēkiem, kuri mūs uzrunāja vai par kuriem zinājām – viņi tiešā vai netiešā veidā viņi ir saistīti ar atrašanos kartotēkā.

Pārliecinājāmies, ka lielākā daļa no cilvēkiem, kuriem bijusi pieredze un attiecības ar VDK, par šiem jautājumiem ir domājuši un gribējuši par tiem runāt – tāpēc nekādi piespiedu mehānismi nebija jāpielieto.

Tā drīzāk bija kino kā terapijas daļa attiecībā uz traumām, ko šie cilvēki piedzīvojuši attiecībās ar drošības komiteju,” teic režisors un prāto, ka tas savā ziņā apliecinājis viņa pārliecību, ka kino var kļūt par aktuālas sarunas ierosinātāju vai turpinātāju.

Vaicāts, kā spējis panākt filmas varoņu uzticēšanos, viņš uzsver: "Ir svarīgi saprast jebkura cilvēka situāciju. Manuprāt, saruna kā forma notiek tikai tad, ja cilvēkam ļauj pašam par sevi radīt priekšstatu, kādu viņš vēlas radīt, un tad skatīties, kas aiz šiem priekšstatiem stāv un kāpēc viņš izvēlas tādus vai citādus vārdus.

Salīdzinājumā ar citiem medijiem, kino lielā priekšrocība ir tāda, ka te sāk runāt arī citi aspekti, kas televīzijas formātā, piemēram, tiktu izgriezti – pauzes, pārteikšanās, žesti, skatieni, izbrīns.

Man šķiet, tas ir kas ļoti terapeitisks, kam cilvēki būtu bijuši gatavi iziet cauri – ļoti žēl, ka tikai tagad par to sākām runāt.”

Grūbe arī stāsta, ka pirmā saruna notikusi ar Latvijas Universitātes rektoru Ivaru Lāci. "Kaut arī filmas montāžas galaversijā tās nav, tā lika saprast kontekstu – kādā veidā VDK mēģināja cilvēkus turēt īsā saitītē. (..) Liela daļa no aktivitātēm, kas no cilvēkiem tika prasītas, bija formālas – lai tikai viņi atrastos šajā sistēmā. Un tas ir jautājums, ko ļoti būtiski saprast tieši šobrīd: kad decembra sākumā čekas maisi tiks publicēti, bez šī konteksta par to, kā šī sistēma funkcionēja, tas būs dzeltena rakstura vēstījums, kas varētu nodarīt vairāk kaitējuma nekā labuma. Filmai vajadzētu kalpot daļu kā daļai no lustrācijas – tas ļauj saprast,  kas bija sabiedrība, no kuras bēgām, bet kuras radītās sekas ļāva izveidot pašiem savu valsti 1991. gadā.”

Kāds ir paša Ginta Grūbes kā režisora redzējums – kāda būtu ideālā sabiedrības reakcija pēc filmas noskatīšanās? "Ja mēs patiešām iedziļinātos šo cilvēku stāstos – kādēļ viņus vervēja, kāpēc viņi piekrita vai nepiekrita, mēģināt saprast, nevis a priori nosodīt, saukt par čekistiem. Mēs runājām arī ar bijušajiem VDK virsniekiem – daži piekrita anonīmai sarunai, daži nepiekrita nekādai. Taču tie, kuri piekrita, pierāda to, ka viņi ir gatavi ne tikai runāt – viņi ir gatavi būtiskam pieaugšanas procesam attiecībā uz to, ko saucam par nācijas pieaugšanas procesu – tāpēc šos cilvēkus augstu vērtēju.”

Jautāts, kādi ir filmas plāni pēc pirmizrādes, Grūbe uzsver, ka šobrīd primāri tā tiks rādīta visā Latvijā, tāpat kā daudzas simtgades filmas.

"Tas, ko šobrīd iniciējam – lai gan Rīgā, gan reģionos turpinātos saruna. Jo tēmas, ko esam ieskicējuši jeb uzaruši, ir daudzas un dažādas: tas ir stāsts par Kultūras sakaru komiteju, par kultūras un inteliģences sadarbību ar VDK.

Tas ir arī stāsts par baznīcas attiecībām ar VDK, par Atmodu, pārbaudot sazvērestības teoriju, vai mūsu Atmodas procesus sagatavoja vai nesagatavoja VDK un vai Atmoda vispār nebija tās projekts.

Tās ir plašas diskusijas, ar kurām vēlamies iziet reģionos. Cēsīs būs saruna ar filmas varoņiem Jāni Rukšānu un Jāni Rokpelni. Kopumā tās būs dažādas sarunas, lai saprastu kontekstu.

Runājot ar jaunajiem cilvēkiem, saprotu, ka viņiem šis laiks un problemātika ir izteikta abstrakcija – viņiem nav tiešās pieredzes, ko nozīmē LPSR, ko nozīmē totalitāras valsts drošības sistēma.

Tas ir tāds skaidrojošs uzdevums, kas nepieciešams, lai saprastu, kas notika.”

Lidija Lasmane-Doroņina, filmas uzņemšanas laikā izstaigājot Stūra māju, savu vairākkārtējo ieslodzījumu vietu, par čekas kartotēkas publiskošanu saka tā: “Kā patiesību zemē iemīt nav iespējams, tāpat ir arī ar visu šo kartīšu padarīšanu. Tas nav lielāks noziegums kā klusēšana par to. Mēs daudz labāk varētu saprast sistēmu, viņa būtu caurskatāmāka, jo tai sistēmai vajadzēja visus cilvēkus nolikt uz ceļiem.”