26. novembrī Berlīnes filharmonijas kamerzālē viens no pasaulē vadošajiem profesionālajiem koriem - RIAS kamerkoris - (tā nosaukuma burti kopš dibināšanas 1948. gadā šifrējas kā Rundfunk im amerikanischen Sektor- Radio) uzstājās latviešu jaunās diriģentes, starptautisku atzinību guvušās Kristas Auderes vadībā. Koncertā skanēja Einojuhani Rautavāras, Gaļinas Grigorjevas, Alfrēda Šnitkes, Arvo Perta, Anrī Ditijē un divu latviešu komponistu - Pētera Vaska un Jēkaba Jančevska - darbi. Muzicēja arī vācu čellists, Latvijā pazīstamais Nikolass Altštets. Koncertu noslēdza pirmatskaņojums - Pētera Vaska kompozīcija korim a cappella "Siltums bezgalīgs" ar Knuta Skujenieka dzeju, kuru noklausīties uz Berlīni bija aizbraucis pats komponists.

Pēteris Vasks: "Sevišķi pēc viņas uzvaras Erika Eriksona kordiriģentu konkursā pagājušajā gadā Krista Audere tagad ir pieprasīta diriģente – visi Eiropas profesionālie kori stāv pie viņas rindā, lai uzaicinātu uz sadarbību.

Tā bija pamatīga divdaļīga programma, kuras nosaukums bija "Mūzika mieram".

Koncerts iesākās ar somu komponista Einojuhani Rautavāras Mesu korim a cappella, tad bija Krimā dzimušās, bet nu jau ilgstoši Igaunijā mītošās Gaļinas Grigorjevas kompozīcija, tad pauze, bet otrajā daļā bija Arvo Perta skaņdarbs, un milzīgs prieks bija par mūsu Jēkaba Jančevska darbu korim ar čellu, ko koncertā spēlēja arī Latvijā pazīstamais Nikolass Altštets. Jēkabam šis ir ļoti skaists darbs! Un tad bija divi mani darbi: vispirms Fruit of Silence jeb "Klusuma auglis", ko pasaulē kori labprāt un daudz dzied. Šajā gadījumā – oriģinālajā a cappella versijā. Un tad – pavisam  netipiski – kā pats pēdējais skaņdarbs bija mana dziesma, ko Kristai uzrakstīju, uzzinot to prieka vēsti, ka viņa uzvarējusi Eriksona konkursā.

Toreiz es vienkārši spontāni atšķīru mana iemīļotā dzejnieka Knuta Skujenieka kopoto rakstu sējumu un atradu brīnumskaistu tekstu, un uzrakstīju viņai skaņdarbu kā tādu mazu dāvanu. Krista šo darbu izvēlējās pirmatskaņot sestdienas vakara koncertā.

Parasti jau pieņemts, ka koncerta noslēgumā ir kaut kas ar patosu, bet man mūzika uz beigām paliek tāda klusāka, maigāka, un dziesma tā klusi un skaisti izdzisa – Domažorā. Kaut kā pēdējā laikā mani darbi vienmēr beidzas ar Domažoru! "Siltums bezgalīgs" – tā nosaucu šo dziesmu; tās ir skaistā dzejoļa pēdējās divas rindas, kur, manuprāt, pateikta visa būtība.

Brīnumskaisti tā izskanēja – protams, latviešu valodā, kā gan savādāk, – programmas grāmatiņā bija tulkojums, lai cilvēki aptuveni saprastu šo ārkārtīgi skaisto tekstu. Un Krista bija tik apgarota, viņa tā spēja pacelt vispirms kori – kā virs zemes, un tad arī klausītāji man likās ļoti aizkustināti un priecīgi. Klausītāju bija daudz, un, kā jau pēc tādiem koncertiem, visi cēlās kājās un bija sajūsmā. Liels prieks, ka bija daudz arī latviešu mūziķu: sāksim ar Ivetu Apkalnu, tad arī jaunā Latvijas vēstniece Vācijā Alda Vanaga, kura ir aktīva koncertu apmeklētāja.

Bija liels, skaists notikums, pēc kura uz rokām nesām Kristu – viņa pēc koncerta atnāca pie mums, latviešu pulciņa, un varējām viņu samīļot un pateikties par visu skaisto. 

(..) Pirmā iepazīšanās ar Kristu bija pirms gadiem trim, četriem, kad viņa uzstājās savā Amsterdamas Muziekgebouw – tur ir skaista zāle, kur koris skan visnotaļ labi, un viņa bija iestudējusi manas "Mīlestības dziesmas": ir man tāds kora cikls, kuru viņa bija izvēlējusies, un es, aizbraucot un noklausoties koncertu, pēkšņi sapratu, cik brīnišķīga ir Krista Audere! Un tad vēl beigu beigās noskaidrojās, ka arī Krista nākusi pasaulē mazajā Aizputes pilsētiņā, tā ka mēs esam ne tikai domubiedri, bet arī novadnieki. Bija tik skaisti! Par šo muzikālo draudzību man liels prieks. 

Krista vēl ir no tiem latviešu mūziķiem, kas, aiziedami pasaulē arvien tālāk, nezaudē saikni ar dzimto zemi – viņa savās programmās daudz un labprāt liek mūsu mūziku. Ne visi mūsu slavenie interpreti to uzskata pašu par sevi saprotamu, bet Krista pieder pie tiem, kas daudz un labprāt diriģē mūsu mūziku. Paldies viņai par to.