13. aprīlī un 10. maijā Rīgas Latviešu biedrības nama Lielajā zālē diriģenta Artūra Švarcbaha vadībā solisti, bērnu orķestris un koris izspēlēs un izdziedās britu komponista Bendžamina Britena operā "Noasa šķirsts" vēstīto Vecās Derības stāstu par Noasu un viņa būvēto šķirstu, kurā pēc Dieva vēlējuma viņš kopā ar ģimeni un visu dzīvo radību izglābies no plūdiem .

Iestudējumā piedalās Rīgas 6. vidusskolas skolēni, koris un simfoniskais orķestris, Rīgas Skolēnu pils meiteņu koris “Rīga" un solisti - Emīls Gilučs Noasa lomā un Kitija Mināte kā viņa sieva.

Ar izrādes režisori Daci Micāni-Zālīti, diriģentu Artūru Švarcbahu un dziedātāju Emīlu Giluču tikās Inta Zēgnere.

Tie, kuri pirms 20 gadiem bija bērni, varbūt vēl tīri labi atceras “Noasa šķirsta” uzvedumu Latvijas Nacionālajā operā. Kā nonācāt līdz idejai vēlreiz pievērsties šim darbam?

Artūrs Švarcbahs: Kad sākām ar šo projektu strādāt, nezinājām, ka tas bijis tieši pirms 20 gadiem un ka šo operu ir iestudējis mans profesors Andris Veismanis.

Es tā “starp citu” runāju ar savu profesoru, pastāstīju, ka man ir šāda ideja, un viņš teica, ka viņš arī ir iestudējis šo operu (smejas). Tas man pašam bija pārsteigums.

Tad mēs ar Emīlu vēl bijām pārāk jauni, lai piedalītos, lai gan mēs kā zēni savulaik esam piedalījušies diezgan daudzos Latvijas Nacionālās operas iestudējumos. Tā bija pilnīga sakritība - un vēl tieši aprīlī, tāpat kā pirms 20 gadiem.

Vai ar Andri Veismani pārrunājāt, kā bija toreiz, “vai varat dot kādus ieteikumus”, kā publika toreiz uzņēma? Ir pavēries tāds vēsturiskais skats?

Artūrs Švarcbahs: Jā, pilnīgi noteikti. Kā jau teicu, Andris ir mans profesors Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, un mēs daudz esam pārrunājuši, tai skaitā dažādas mākslinieciskas lietas saistībā ar šo Bendžamina Britena operu. Andris ļoti vēlas palīdzēt ne tikai man, bet visiem saviem studentiem ar dažādiem padomiem.

Kas ir tas interesantais šajā darbā, un kāpēc tieši “Noasa šķirsts”?

Artūrs Švarcbahs: Interesantākais ir, ka

šī opera rakstīta tieši bērniem - gan orķestranti, gan solisti ir bērni, un tas bija pirmais impulss, kas man lika šim darbam pievērsties - ir nepieciešams bērnu orķestris, lai šo skaņdarbu izpildītu, tā komponists ir iecerējis.

Mums būs bērnu orķestris, un komponists ir iecerējis arī pāris profesionālus mūziķus kā tādu balstu.

Dace, operas ēka un operas skatuve - tas ir viens stāsts, bet Latviešu biedrības nams - cita telpa. Kā ir iedzīvināt šīs operas sižetu un stāstu citos apstākļos?

Dace Micāne-Zālīte: Mēs veidojam izrādes stāsta telpu ar diviem svarīgiem elementiem, no kuriem viens ir maskas. Šeit atkal jārunā par sadarbību ar 6. vidusskolu, jo tur ir ne tikai brīnišķīgi dziedātāji, mūziķi un orķestris, bet arī talantīgi bērni vizuālajā jomā. Iecere bija, ka mums būs maskas - nevis tādas kā Covid-19 laikā, kas muti taisīja ciet, bet lielas, kuras tur uz kātiņa. Tādā veidā mēs gribam rādīt šīs dzīvās radības, kas nāk uz Noasa šķirstu, kā tādus portretus - lauva, tīģeris, varde, lūsītis, zaķītis un tā tālāk. Laimīgā kārtā, aizejot pie darbmācības skolotāja Mārtiņa Ezeriņa un izstāstot šo ideju, mēs guvām atsaucību. Viņš teica: “Jā, radīsim!”.

Vēl laimīgākā kārtā, ir talantīga meitene vārdā Melinda Katkovska, kura uzzīmēja visas 46 dzīvnieku maskas, portretus. Tas jau mums ir viens spēks - šīs maskas kā scenogrāfisks elements palīdz stāstīt stāstu.

Kā ir iemiesot Noasa tēlu, tai skaitā savā balsī?

Emīls Gilučs: Šī loma ir ļoti atbildīga, jo es esmu tas, ar ko Dievs sazinās, ka ir jāglābjas. Spēlējot šo lomu, man visu laiku ir jākontrolē situācija - ko dara bērni, kā viņi to dara. Tā ir liela, bet ļoti patīkama atbildība - to visu virzīt, veidot šo ceļojumu, nepakļauties tikai bailēm un ticēt, ka pēc 40 diennaktīm plūdu un vētras šausmām nāks miers, nāks jauna gaisma un jauns sākums.