Atklājot 141. koncertsezonu, Liepājas Simfoniskais orķestris un tā galvenais diriģents Gintars Rinkevičs 18. septembra vakarā koncertzālē "Lielais dzintars" piedāvās izbaudīt romantisma mūzikas ziemeļnieciski dziļdomīgās šķautnes.

Bairona poēmas un sniegotu Alpu ainavas iedvesmotā Čaikovska simfonija “Manfrēds” atklāj noslēpumainu un filozofisku tēlu, kas atrodas dzīves jēgas meklējumos. Savukārt Žana Sibēliusa vijolkoncerts ir neskaitāmu pretmetu sadursme – jūtīgais un sapņainais pret vētraini mežonīgo, šarmantais pret agresīvo, simfonisks orķestra skanējums pret spožu, solistisku virtuozitāti, kas tiks uzticēta izcilajai latviešu vijolniecei Paulai Šūmanei, ar kuru "Klasikas" studijā tiekamies jau šobrīd.

Signe Lagzdiņa: Vai vari dalīties savos vasaras iespaidos - kā tev gājis šeit, Latvijā, un varbūt arī citur?

Paula Šūmane: Vasara bija ražīga, jo - cik ļoti ziemas sezonā nekas nenotika, tik ļoti vasaras sezonā viss kaut kas notika. Un tiešām skriešana bija liela. Sākot jau ar braucieniem uz Igauniju. Jā, šajā dīvainajā laikā es daudz vairāk koncertēju tieši Baltijas valstīs, ko agrāk nedarīju, un par to man īpašs prieks - iepazīt savus kaimiņus. Igaunijā viesojos pat vairākkārt - gan ar pianisti Agnesi Egliņu Sāremā salā, kur atskaņojām simtgadnieka Pjacollas temperamentīgo mūziku, bet pēc tam atkārtoti uzstājos Tallinā Kadriorgas pils 303. dzimšanas dienā, kur atskaņoju Vivaldi "Gadalaikus".

Tādi grandiozi notikumi tev bijuši un tūlīt būs vēl viens - Liepājas Simfoniskais orķestris atklās 141. sezonu. Kādas tev līdz šim bijušas attiecības ar Liepājas Simfonisko orķestri?

Lieliskas! Esam sadarbojušies vairākkārt un vienmēr pārņem ļoti siltas, patīkamas un iedvesmojošas emocijas, kad uzstājos ar šiem mūziķiem. 

Kas ir pirmais, ko tu izdari, kad aizbrauc uz Liepāju? Kas ir pirmais, ko ieraugi? 

Es teiktu, ka cilvēki orķestrī - viņu patīkamās sejas ir tās, ko ieraugu vispirms. Sasveicināmies, parunājamies, kā klājas. Un tad, protams, ir arī jūra un viss, kas pieder Liepājai.

Vai Sibēliusam piestāv jūra?

O, jā, tā ir tāda kārtīga jūras dzelme, visdziļākais punkts.

Arī "Klasikas" klausītājiem tiešraidē būs iespēja sekot līdzi "Lielajā dzintarā" notiekošajam un klausīties Sibēliusa Vijolkoncertu. Kā tu vērtē, skaties un domā par savu priekšnesumu, ja būtu jāsaliek prioritārā secībā - tehnika, virtuozitāte, vēsturiskā doma vai emocionalitāte? Visi segmenti, protams, ir svarīgi, bet kurš tavā svaru kausā visvairāk attiecināms uz šo koncertu?

Noteikti mūzikas spēks un tā maģija. Tas neaprakstāmais noslēpums, kas rodas, kad šīs skaņas tiek atskaņotas. Tas ir arī pats galvenais - mūziķim paturēt prātā to noslēpumu, ko katrs no mums sajūt.

Pēc tam ir saspēle, virtuozitāte un visas tās virtuves padarīšanas, bet galvenais ir muzikālais vēstījums.

Vai tām pirmajām trim četrām notīm, ar ko sākas Sibēliusa Vijolkoncerts, ir konkrēts vai abstrakts vēstījums?

Šīs pirmās notis un to radītā atmosfēra ieved pilnīgi citā pasaulē, kas it kā ielaužas cilvēka emocionālajā zonā - varbūt pat tajā, kas citiem netiek rādīta. Tas ir kas pilnīgi netverams! Ka ieejam tur, kur neviens cits nedrīkst ienākt. Tas ir ļoti īpaši un mazliet satraucoši...

Vairāk un plašāk - ierakstā.