Sestdien, 18. decembrī, pulksten 18 koncertzālē Artissimo ar jaunu koncertprogrammu "Korelli, Sibēliuss un citi" uzstāsies vijoniece Elīna Bukša un pianists Rūdolfs Vanks. Bet jau šobrīd ar Elīnu Bukšu tiekamies "Klasikas" vilnī.

Elīna Bukša ir latviešu koncertvijolniece, kuras "neierobežoto iztēli un stāstnieces spējas", kā arī  "absolūti pārliecinošu tehnisko veiklību un māksliniecisko individualitāti" izcēlis žurnāls The Strad. 2019. gadā viņa ieguvusi Kulturkreis Gasteig mūzikas balvu Minhenē un 2020. gadā iekļauta City Music Foundation Artists sarakstā Londonā.

Kā soliste Elīna ir uzstājusies ar tādiem orķestriem kā I Virtuosi del Teatro alla Scala, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, Sinfonietta Rīga, Sinfonia Varsovia, Ljēžas (Liège) Karaliskais filharmoniskais orķestris, Tatarstānas Nacionālais simfoniskais orķestris, Konstances Dienvidrietumvācu filharmoniskais orķestris (Südwestdeutsche Philharmonie Konstanz), Bādreihenhallas (Bad Reichenhall) filharmoniskais orķestris, Maskavas kamerorķestris Musica Viva  un Kansajas (Kansai) filharmoniskais orķestris (Japāna). Viņa ir ieskaņojusi Sensānsa un Lalo vijoļkoncertus ierakstu firmā Alpha.

Vijoles spēli Elīna sākusi apgūt piecu gadu vecumā un turpināja mācības pie Ogistēna Dimē Karalienes Elizabetes Mūzikas kapelā Beļģijā. 2017.gadā viņa uzsāka studijas pie Kristofa Popena (Christoph Poppen) Minhenes Mūzikas un teātra augstskolā, tās turpinot pie pazīstamās vijolnieces Midori un daudz gūstot Anas Čumačenko meistarklasēs.

Elīna Bukša spēlē Vinčenco Panormo (Vincenzo Panormo) 1800.gada instrumentu, kuru viņai laipni aizdevis Harisona Franka fonds (Harrison Frank Foundation).

***

Elīna Bukša: Liels prieks būt mājās un vēl jo lielāks prieks muzicēt kopā ar Rūdolfu Vanku, ar kuru, kā abi izrēķinājām, esam pazīstami jau vairāk nekā desmit gadus un nospēlējuši diezgan daudzus kopīgus koncertus.

Šī programma mums tapa kā dvēseliska lūgšana par visiem pārdzīvotajiem laikiem, par visu to, kas noticis pasaulē un arī šeit, mājās, un mēs ļoti vēlējāmies, lai tā būtu tīra, mierīga, dvēseliska, meditatīva programma.

Pievērsāmies četriem komponistiem: skanēs Korelli, Šnike, Perts un Sibēliuss, bet kopsaucējs visiem skaņdarbiem ir tīrā, dvēseliskā vadlīnija, kas mūs, izvēloties šo programmu, ļoti iedvesmoja un lika saprast – tieši tas ir tas, ko šobrīd vēlamies spēlēt un kopīgi pateikt caur mūziku.

Inta Zēgnere: Vai vari precizēt, ko īsti spēlēsiet?

Koncertu iesāksim ar Arvo Perta "Spogulis spogulī"… 

Klausītāji tagad var gavilēt!

Vai ne? (smejas) Jā, jo mēs ļoti vēlamies ieaicināt cilvēkus šajā atmosfērā, un nezinu vēl skaistāku, vienkāršāku un tīrāku darbu par Spiegel im Spiegel. Pēc tam pievērsīsimies vienai no Korelli sonātēm, kas oriģinālvariantā rakstīta vijolei un klavesīnam, bet Rūdolfs, protams, spēlēs klavieres. Šobrīd ļoti intensīvi strādājam pie Korelli: tā bija Rūdolfa vēlme – pievērsties šim komponistam, atklājot viņa mūziku no jauna. Pēc Korelli pievērsīsimies nelielam Sibēliusa opusam, kas mani joprojām turpina pārsteigt ar savu vienkāršību un tajā pašā laikā – arī sarežģītību un atkal jau ļoti dvēselisku, teju vai spirituālu noskaņojumu. Tās būs trīs daļas no viņa 78. opusa. Pēc tam –

Alfrēda Šnitkes "Svīta senā stilā", kas mums abiem ar Rūdolfu ir ļoti mīļa – viņš mums abiem ir ļoti svarīgs komponists. Šī svīta ir milzumliels šedevrs – mēģinot  un spēlējot, mēs ik pa laikam sasmaidāmies un atceramies vecās krievu filmas un multfilmas, domājot par to, no kurienes gan šī mūzika nāk un cik ģeniāli viņš spējis īstenot savu ideju, apspēlējot seno stilu.

Un noslēgsim koncertu ar vēl vienu Korelli sonāti, kas ir izteikts itāļu baroks un, manuprāt, ļoti piestāv Ziemassvētku laikam – tas  ir gavilējošs un aizraujošs.

Tu sacīji, ka programma ir tāds kā atskats uz šo laiku, zināma veida meditācija par šo laiku. Bet kāds tad tev pašai bijis šis laiks?

Ļoti dažāds. Protams, ļoti grūts. Bet grūtības bija dažnedažādas – ne tikai profesionālas, bet arī emocionālas, jo pasaule šobrīd ļoti mainās un mainās arī cilvēki. Mēs to ļoti skaidri jūtam, un es to jūtu arī Latvijā. Diemžēl. Un man ir ļoti skumji, jo vajadzēja vismaz divas trīs dienas, lai pierastu pie drūmās atmosfēras [kas šeit valda]. Īpaši jau esot ārā, uz ielas, un redzot cilvēkus, kuri iet garām, bet tas tā ir ļoti daudz kur.

Mēs kā mākslinieki nedrīkstam aizmirst savu misiju – runāt par to, kas notiek pasaulē, un caur savu mākslu, caur komponistiem, caur programmu koncepcijām izteikt savas sajūtas, rūpes, bažas un uzdot jautājumus ne tikai sev, bet arī publikai.

Tāpēc viennozīmīgi – nu jau divi gadi kopš pandēmijas sākuma bijuši tiešām ļoti grūti, taču es mēģinu saņemties, un tas ir svarīgi. Un mēģinu šo laiku izmantot kaut kam ļoti derīgam, arī tam, lai vairāk izzinātu un saprastu sevi, citus cilvēkus, mūziku, un pievēršos lietām, kurām man līdz šim nav bijis laika. Bet, protams, mēs esam ļoti jūtīgi…

Vairāk un plašāk - ierakstā.