Marta vidū skaistajā Lūznavas muižā bija iecerēts Šveicē dzīvojošās baroka čellistes Ilzes Grudules un elektoniskās mūzikas dueta Blue Divided by Blue neparastās koncertprogrammas Magnetic Bach pirmatskaņojums.

Ārkārtējās situācijas sākšanās dēļ koncerprogramma izskanēja virtuāli, taču nu programmas trīs skaņdarbi ieguvuši video vizualizācijas, kuras veidojuši trīs video mākslinieki no Šveices un Francijas...

Ilze Grudule: Kultūras dzīve, kā jau visur, arī Šveicē ir paņēmusi pauzi. Ir dažādas iniciatīvas, kas notiek mazākos apmēros un iesaistot mazāk mūziķus, ir individuālas iniciatīvas. Notikuši balkonu koncerti. Tikko lasu, ka mani kolēģi izveidojuši platformu feisbukā un aicina cilvēkus pirkt privātus koncertus, kuros piedalās viens, divi vai trīs mūziķi, ievērojot visas noteiktās piesardzības normas. Tā ka notiek arī daudzas pozitīvas lietas. Lielie koncerti ir atcelti, lai gan ir arī koncertpiedāvājumi. Piemēram, augusta sākumā paredzēts orķestra koncerts, cerēsim, ka tas notiks. Bet sestdien tiksimies ar trim kolēģiem, lai muzicētu vienkārši savam priekam – nospēlētu kādas ārijas no Jāņa pasijas, kas šogad Lieldienās netika atskaņotas.

Inga Žilinska: Vai pati esi piedalījusies kādā no mazajiem minikoncertiņiem šajā laikā?

Ilze Grudule: Tad jāsāk no paša sākuma par manu pēdējo koncertu, kas tika spēlēts publikai un notika tiešsaistē...
Tā bija Magnetic Bach programma, kuru gatavojām Lūznavas muižai un kuru beigās atskaņojām no privātās radošās studijas Āgenskalnā, kas bija manas māsīcas dzīvoklis.

Tas mums parādīja, ka alternatīva, kas allaž ir mums klātesoša ikdienā un kuru gan profesionāli, gan privātajā dzīvē vienmēr jūtam – "ko es darīšu, ja..." – galu galā tiešām kļūst par to, kas ar tevi notiek.

Tas bija skaisti – to redzēt un piedzīvot. Tas bija ļoti aizraujoši. Tas bija vienīgais koncerts, kurā piedalījos, un brīdī, kad bez dažām minūtēm mēs ar vīru būtu palikuši Latvijā. Meita bija Bāzelē, un tas tiešām bija kā filmā, kad Rīgas lidostā cerējām vēl ar pēdējo tiešo reisu nokļūt Šveicē, un tas mums arī izdevās. Bet tas bija tiešām par mata tiesu... (..) Taču šis tiešsaistes koncerts, pirmais manā dzīvē, lika aizdomāties par iespējām un jautājumiem, kurus uzdod situācija, atrodoties horizontālē.

Jo es šo laiku uztveru kā mūsu esību horizontālē, kad nav vairs impulsu no ārpuses, nav vairs pienākumu, nav nekādas braukāšanas apkārt. Tas gan nenozīmē, ka viss ir ļoti skasti, taču šis laiks ir ļoti bagātīgs.

Tādas ekstrēmas izjūtas – no pilnīga prieka un sajūsmas par to, ka uzziedējusi roze manā dārzā, līdz bailēm, kā tas tagad būs, ka vairs nav darba. Emociju skala ir bagātīga.

Man gan ir ļoti, ļoti skaists piemērs tepat mājās – man ir viss, kas vajadzīgs. Mans vīrs Vincents (Vincent Flückiger) pēc dabas ir tāds mājas kaķis – skatos uz viņu, priecājos un mācos, cik ļoti daudz, neizejot no mājas, iespējams izzināt, izmēģināt un ieklausīties citu teiktajā, pateicoties internetam. Tāds iedvesmas avots tepat uz vietas, mājās. Protams, arī mana meita – tik daudz laika pavadām sarunās! Satiekoties trijatā, apmaināmies katrs ar savām idejām, pārdomām un interesēm.

Vai radušās arī kādas novitātes, pateicoties šīm idejām?

Jā, jā, ideju ir tiešām ļoti daudz! Mums ir neliels dārzs, un

tagad vislielākā aktualitāte ir tā, ka gaidām, kad mums piezvanīs no dārzkopības veikala un teiks, ka pienākuši bizbizmārīšu kāpuri... Jo mūsu vīģes kokam, izrādās, ir laputis, un izlasījām, ka tur varētu līdzēt mārīšu kāpuri.

Mūsu dārzs – tas mums ir liels pluss, šeit visādas aktivitātes notiek: muzicējam kopā, dejojam – dejošana mums abiem ar vīru ir liela aizraušanās. Ir lietas, kas ir savādākas nekā tajā ritmā, kas bija pirms tam.

Pastāsti kaut ko tuvāk par jūsu "Magnētisko Bahu"!

"Pievilcīgais Bahs" ir projekts, par kuru sāku domāt pirms diviem trim gadiem. Man ļoti patīk jaukt stilus, medijus, to esmu darījusi daudz un tas man tiešām iedvesmo – gan teātris, gan vārds, gan bilde. Šajā gadījumā par impulsu kalpo Baha mūzika, konkrēti – Baha svītas čellam solo. Baha mūziku salikām dialogā ar semplēšanas tehniku, kas sākusies 80. un 90. gados – tā faktiski ir deju mūzikas tehnika, kurā dīdžeji jauca kopā dažādas plates, vēlāk lentes, bet tagad to dara ar diskiem. Piesaistījām arī 70. gadu moog sintezatoru – instrumentu no eksperimentālā roka ziedu laikiem, kas ir visu sintezatoru vectētiņš. Tā ka būtībā tās ir trīs senās mūzikas, kas satiekas: baroka mūzika, pagājušā gadsimta sešdesmito gadu, kā arī astoņdesmito un deviņdesmito gadu mūzikas tehnikas. Uzaicināju savu vīru Vinsentu piedalīties ar semplu tehniku un moog-sintezatora un elektronikas mākslinieku Fredu Šapuī (Fred Chappuis), kurš ir liels eksperts un fanātiski darbojas ar šiem elektroniskajiem instrumentiem. Dikti daudz mēģinājām, cerējām uz programmas pirmatskaņojumu klasiskā koncerta formā, bet nācās to pārnest uz interneta vidi.

Rīgas lidostā puiši nolaidās tieši tajā brīdī, kad man zvanīja no Lūznavas muižas un teica, ka mūsu koncerts ir atcelts. Viss mainījās pa minūtei.

Mūzikas ziņā tā ir tīra improvizācija – no rakstītās mūzikas tur ir kāda ceturtā daļa, tās ir Baha svītu daļas, ko spēlēju es. Un uzreiz sākam jaukt semplus virsū. (..) Ir vajadzīgs laiks – apmēram piecpadsmit minūtes, lai izveidotos visa slāņu arhitektūras celtne. (..) Tas man atgādina gleznošanu, kurā klājas visādas krāsas. Kāpēc, piemēram, fascinē Rotko gleznas vai minimālisti mūzikā? Tur ir slāņi. Ja arī līnija ir vienkārša, tu jūti dziļumu.

Vairāki fragmenti pārveidojušies videoversijā.

Gribējām, lai kāda skaņa no šī projekta, kas mūs visus ļoti aizrāva un inspirēja, saglabājas.

Vairāk un plašāk - ierakstā!