Baltijas valstu saimes galds Pasaules mūzikas gadatirgū "Womex"

Tikko no Spānijā notiekošā Pasaules mūzikas gadatirgus Womex 2023 atgriezusies Anete Ašmane-Vilsone. Ar viņu kopā noskaidrojam, cik ilgi jau Latvija tajā piedalās un ar ko tā izceļas Womex kontekstā.

Uzzinām, kā šo gadatirgu vērtē tās direktors Aleksandrs Valters, meklējot atbildes uz jautājumu, kas ir Womex mērķi un kam šis festivāls domāts.

Pirmo reizi Baltijas reģions veidoja vienotu kopīgu Baltijas stendu, sadarbojoties visām trim Baltijas valstīm, kas ļauj baltiešu mūziķu saujiņu skaidrāk saklausīt pasaules mūzikas kontekstā. Latvijas Mūzikas informācijas centra direktors Egīls Šēfers uzsver, ka uz kopīgi veidotu stendu ir iets vairākus gadus, uz ko pamudināja Baltijas Kultūras fonds. "Šādi mēs esam daudz lielāki, spēcīgāki un pamanāmāki, un mums ir gana daudz kopīga, piemēram, koklei līdzīgi instrumenti un dziedāšanas tradīcijas."

Uz sarunu Anete Ašmane-Vilsone aicinājusi arī mūziķus, kas šogad piedalījās Womex šovkeisā jeb muzicēja uz vienas no gadatirgus koncertskatuvēm - koklētāja Laima Jansone un DJ Monsta (Uldis Cīrulis) jeb apvienība "ZeMe".

***

Inga Žilinska: Tikko esi atgriezusies no darba brauciena uz Spāniju, kur no 25. līdz 29. oktobrim norisinājās Pasaules mūzikas gadatirgus Womex. Atgādini, ko īsti šis gadatirgus nozīmē? 

Anete Ašmane-Vilsone: Apmeklējot festivāla galveno notikuma vietu,

tāda tirgus atmosfēra tur patiešām arī valda: tur ir pārdevēji, pircēji, un tad nu viņi tur satiekas. Ko tas nozīmē mūzikas nozarē? Tas nozīmē, ka turp brauc mākslinieki, mūziķi, festivālu organizatori, koncertu rīkotāji, ierakstu kompānijas, mediju pārstāvji un daudzi un dažādi spēlētāji pasaules mūzikas nozarē.

Tā ir tradīcija jau kopš 1994. gada: pirmais Womex notika Berlīnē, un toreiz dalībnieku bija pavisam maz. Taču gandrīz 30 gadu laikā šis forums izaudzis par lielu notikumu, kurā pārstāvēti teju visi kontinenti. Šogad bija pārstāvji no Kubas, Brazīlijas, Āfrikas valstīm, Jaunzēlandes, Austrālijas, Singapūras, Āzijas valstīm un, protams,  teju visas Eiropas. Bija arī Ukrainas pārstāvētais stends. Womex ir ļoti plaši pārstāvēts forums, kurā satiekas dažādas valstis, un,

kā intervijā atzīst arī Womex direktors Aleksandrs Valters, neskatoties uz to, ka dzīvojam digitālajā pasaulē, klātienes tikšanās ir ļoti svarīga, jo tev jāizveido kontakts ar cilvēkiem no otras pasaules malas un iegūt uzticību, lai turpmāk veidotu sadarbību, ir ļoti būtiski.

Latvija šajā forumā piedalās kopš 2006. gada, un šī bija jau 18. reize.

Womex direktors Aleksandrs Valters: Man vienmēr paticis, ka latviešu mūzika ir intīma, pārdomu pilna, tajā pat laikā ir gatavība riskēt

Anete Ašmane-Vilsone: Kas ir Womex galvenais mērķis, pastāvot jau gandrīz 30 gadus?

Aleksandrs Valters: Jums taisnība, pirmais Womex notika 1994. gadā. Tas sākās kā 200 cilvēku tikšanās, laika gaitā tas ir attīstījies par forumu vairāk kā 2500 cilvēku. Mēs piedāvājam platformu cilvēkiem, kas strādā mūzikas industrijā, lai viņi var satikties, runāt, veidot sadarbību, apmainīties ar zināšanām utt. Mēs piedāvājam vietu un telpu, kur reizi gadā visi var satikties.

Arī Latvija ir piedalījusies Womex forumā kopš 2006. gada, arī citas Baltijas valstis ir te. Ko jūs zināt par mūsu reģionu un kas jums šķiet interesants?

Jā, Latvija ir mūsu dalībnieks jau ilgus gadus, un šogad ir tiešām liela jūsu prezentācija kopā ar Lietuvu un Igauniju. Mākslinieciskā ziņā mēs cenšamies parādīt māksliniekus no visas pasaules, te ir brazīļu mūzika, mūzika no Kubas, Somijas, arī Latvijas. Tas ir labi, ka cilvēki redz, kas notiek arī pie jums.

Jūs noteikti esat dzirdējis ļoti daudz un dažādas pasaules mūzikas, bet vai Baltijas reģionam ir kas īpašs raksturīgs?

Tas nav tik viegli, katrā reģionā cilvēki dara dažādas lietas. Man vienmēr paticis, ka latviešu mūzika ir intīma, pārdomu pilna, tajā pat laikā ir gatavība riskēt, piemēram, Laima Jansone uzstājas kopā ar dīdžeju. Tas ir interesants un neierasts duets.

Kam Womex ir visnoderīgākais, vispiemērotākais – koncertu organizatoriem, māksliniekiem, vai varbūt pilnīgi visiem?

Galu galā – visiem. Māksliniekiem, jo viņi meklē koncertus un turnejas, varbūt viņi meklē jaunu menedžeri vai ierakstu kompāniju. Šeit viņi var sastapt visus šos elementus. Tāpat tas ir svarīgi festivāliem, kas var atbraukt un ieraudzīt, kurus māksliniekus grib savā festivālā pēc gada. Te ir plašs industrijas loks – menedžeri, koncertu rīkotāji, festivālu pārstāvji, daudz nevalstisko organizāciju, ierakstu izdevniecības, mediji un tā tālāk. Te viņi visi satiekas. Katram ir savi mērķi, bet te katrs var atrast tieši to, ko meklē. Galvenokārt tas ir par pasaules mūziku, kas nav Rietumu vadošais virziens mūzikā, lai būtu iespējams atklāt kaut ko jaunu. Lielu uzmanību pievēršam jauniem māksliniekiem – tiem, kam jau ir zināma slava, viņiem jau ir arī savs tīklojums. Mēs cenšamies palīdzēt tiem, kas jāsper nākamais solis karjerā, lai viņi varētu atrast jaunas vietas, kur koncertēt. Un te tas viss ir iespējams.

Tātad arī mūsdienās vislabākais veids sadarbības izveidošanai ir klātienes tikšanās? Nevis e-pasti, komunikācija digitālajā vidē.

Jā, un tagad mums tam ir pierādījumi, jo

pandēmijas laikā vienu gadu Womex bija digitāls. Tas nostrādāja normāli, bet noteikti nav aizvietošanas veids klātienei. Ātri vien mēs visi nogurstam no Zoom, Skype un videozvaniem. Tas var būt labs papildinājums, bet, ja parunāsiet ar cilvēkiem šeit, visi teikts, ka ir svarīgi reizi gadā satikties, iedzert kafiju kopā. Jo tā ir uzticības būvēšana.

Jūs sadarbojaties ar cilvēkiem no otras pasaules malas, un jūs ticat, ka viņi darīs to, par ko esat vienojušies. Tāpēc ir ļoti svarīgi iepazīties un izveidot labas attiecības. Šīs klātienes tikšanās ir visa pamatā, uz kā tālāk būvējas lieli projekti.

Ģimene ap saimes galdu

Inga Žilinska: Parasti katra no Baltijas valstīm veido savu paviljonu, savukārt šogad bija apvienotais Baltijas valstu paviljonus. Kādas, tavuprāt, bija pozitīvās un kādas – negatīvās iezīmes šādam risinājumam? 

Anete Ašmane-Vilsone: Nekas negatīvs man nenāk prātā, jo, ja mēs skatāmies pasaules kontekstā, tad mēs – Latvija, Lietuva un Igaunija – esam tāda saujiņa ļaužu uz Brazīlijas, Kubas vai citu valstu fona. Tāpēc man šķiet ļoti svarīgi, ka esam spējuši apvienoties un esam sapratuši, ka daudz labāk mēs sevi varam prezentēt un cilvēkiem pastāstīt par sevi, ejot visi kopā – kā Baltijas reģions. Mūsu stends bija ļoti jauks – tas arī vizuāli bija skaists; bija daudz cilvēku, jo stenda vidū mums bija tāds kā saimes galds, kas raksturo visas trīs valstis un mūsu tradicionālo kultūru. (..) Cilvēku plūsma bija un arī

sajūta mūsu stendā bija ļoti laba – kā lielās ģimenes svinībās, uz kurām sabraukuši attāli radi. Visi viens otram palīdzēja: ja igauņiem vajadzēja skoču, tad latvieši to varēja iedot vai vēl kā citādi viens otram palīdzēt.

(..)  Sajūta bija tiešām ļoti draudzīga – nekādas konkurences nebija, ja arī par to ikdienā, skatoties uz sevi un kaimiņiem, iedomājamies. Šeit bija ļoti jauka vienotības sajūta, un man šķiet, ka tas tiešām ir īstais veids, kā varam uzrunāt un stāstīt par sevi plašāk pasaulē.

LMIC vadītājs Egīls Šēfers: Esam pamanāmi, esam ievērojami, esam lieli

Kopības spēku uzsver arī Latvijas Mūzikas informācijas centra direktors Egīls Šēfers. 

Anete Ašmane-Vilsone: Egīl, vai visu triju Baltijas valstu sadarbība šādā veidā notiek pirmo reizi?

Egīls Šēfers: Šādā apmērā pirmoreiz, bet uz to esam gājuši diezgan ilgi. Jau Tamperē 2019. gadā mēģinājām tuvināties viens otram, bet šoreiz Baltijas Kultūras fonds mūs pamudināja nostāties pirmoreiz kopā vienā strīpā, vienā stendā, zem viena kopīga nosaukuma.

Kādi ir ieguvumi, ka mēs visi trīs prezentējām sevi kopā kā Baltijas reģions?

Pirmkārt, tā ir savstarpējā sadarbība, kas veidojas ļoti veiksmīgi.

Otrs – lielākais – ka esam pamanāmi. Esam ievērojami. Cilvēki mūs redz, un mūs tā arī saprot – kā vienotu kopēju Baltijas valstu mūzikas tirgu. Bieži vien sajauc valstis, bet saprot, ka pie Baltijas jūras ir Baltijas valstis, un tie esam mēs.

Un, ja mēs esam šādi lieli, spēcīgi nostājušies, tad vienkārši mūs nepalaiž garām. Mēs esam lieli.

Acīmredzot mums ir arī gana daudz kopīga, lai mēs varētu sevi prezentēt kopā. 

Jā! Katrs jau vienmēr mēģina savas īpašās atšķirības uzsvērt, taču mums visiem ir koklei līdzīgi instrumenti, līdzīgas dziedāšanas tradīcijas, līdzīgi arī izskatāmies.

Pasaules mūzikas dažādība ir milzīga!

Inga Žilinska: Uz Womex bija ieradušies visu trīs Baltijas valstu kultūras ministriju pārstāvji, bet kas vēl Latviju pārstāvēja gan no saimnieciskās, gan no mākslinieciskās puses?

Anete Ašmane-Vilsone: Saimnieciskās vadītājas bija Vineta Romāne un Lauma Bērza, kuras ne pirmo gadu uzņemas par šo atbildību un stāsta par mūsu tradicionālo mūziku un tai tuvajiem žanriem. Vēl bija kultūras menedžmenta centrs "Lauska", kuri ir īsti Womex veterāni, teju no pirmā gada viņi šeit virza savus māksliniekus un prezentē savu "Sviesta" izlasi. Bija "Laimas muzykanti" pārstāvji, festivāls "Skaņu mežs" un Valmiermuižas etnomūzikas festivāla rīkotāji.

Bija arī festivāls "Porta", kas ik gadu Womex ierauga un uzrunā māksliniekus, kurus veiksmes gadījumā satiekam koncertos Latvijā. Portu pārstāvēja Laura Leontjeva, kura teica, ka viņa jau ir noskatījusi, kādus māksliniekus vēlētos pie mums atvest.

Bija arī grupas Very Cool People pārstāve un "Trīs Baltijas māsas", arī grupa "Juuk". Materiālus biju sadevuši līdzi vēl vairāki mūsu mūziķi. Kopumā bijām pārdesmit latvieši, ieskaitot ministrijas pārstāvjus, mani un operatoru no Latvijas Televīzijas, tā ka Latvijas pārstāvniecība, pateicoties Baltijas Kultūras fondam, bija gana liela. Tā mums tur jautri un darbīgi gāja.

Kuri no mūziķiem uzstājās? Vai kādam no mūziķiem bija iespēja koncertēt un parādīt sevi arī kādā no tā dēvētajiem mūzikas šovkeisiem, kas risinājās katru vakaru?

Jā, tas arī ir kas īpašs: nav tā, ka mūziķis aizsūta pieteikumu vai samaksā noteiktu naudas summu un tiek šajā programmā. Tur piesakās milzumliels skaits mūziķu vai mūzikas grupu, un tiek veikta īpaša atlase, jo laiks, protams, šajās pāris dienās ir ierobežots. Latviju pārstāvēja Laima Jansone kopā ar DJ Monstu jeb Uldi Cīruli, uzstājoties duetā "ZeMe".

No Lietuvas kankli spēlēja mūziķe Jausma – viņai bija tāds dziesminieku žanrs, ar tradicionālās mūzikas ietekmi un nedaudz digitāliem pastiprinātājiem. Viņa arī ļoti jauki komunicēja ar publiku, jo viņas instrumentam ir 29 stīgas un tās pēc katra skaņdarba ir jāskaņo. Tātad – tajos brīžos kaut kā jārunā ar publiku, un tas viņai diezgan labi izdevās.

Igaunijas pārstāvji bija visatraktīvākie, enerģiskākie un jautrākie – viņi uzstājās lielā, ārā uzbūvētā teltī. No Igaunijas bija duets Puuluup, kas uzstājies arī Latvijā, festivālā "Porta", bet viņi sevi piesaka kā neozombiji, postfolkloras grupa, kas spēlē talharpu – tradicionālo igauņu instrumentu.

Viņu koncerts bija ar "stand up" izrādes iezīmēm, jo abi kungi, kaut tērpti uzvalkos, bija pilnīgi trakulīgi! Viens no viņiem ir antropoloģijas doktors, kurš pat ielēca publikā, publika viņu uz rokām izvadāja cauri zālei un pēc tam nogādāja atpakaļ uz skatuves – pēc sajūtām īsts rokkoncerts!

Publika dejoja vilcieniņā apkārt visai zālei – tas  burtiski teltij rāva nost jumtu! 

Tas viss notika diezgan pavēlā sestdienas vakarā. Pēc desmitiem uzstājās lietuvieši, igauņi pabeidza ap pusnakti, un mums bija laiks bez piecpadsmit vienos... Tas, protams, ietekmēja gan publikas spriestspēju un koncentrēšanās spēju, gan arī vēlmi vispār kaut kur doties. Koncerti notika vairākās vietās, jo mākslinieku bija daudz.

Taču duetam "ZeMe" šī bija īpaša iespēja. Laima Jansone bija pirmā Latvijas pārstāve, kura uzstājusies Womex – tas notika pirms desmit gadiem, kad Laima uzstājās ar solo programmu. Vēlāk no Latvijas šeit bijuši "Iļģi" un grupa "Saucējas".

Un tagad duets "ZeMe". Es pati viņus satiku īsi pēc mēģinājuma, un ceru, ka klausītāji, klausoties interviju, neņems ļaunā fona trokšņus, jo atrast kādu klusu vietu Womex nav iespējams – tur tā dzīvība ir no agra rīta līdz vēlai naktij. 

Runājot par Womex citu festivālu kontekstā…

Womex atbild par pasaules mūziku, bet šī pati aģentūra, kas veido Womex, rīko vēl divus lielus forumus – klasiskajai mūzikai un džezam. Arī tur mūsu Latvijas mūzikas informācijas centrs brauc, pārstāv Latviju, iepazīstina ar mūsu mūziku un mūsu mūziķiem. Womex ir vērienīgāks, lielāks, daudzveidīgāks, jo pasaules un tradicionālā mūzika – tā dažādība ir milzīga!

"ZeMe" koncertā atskaņoja kompozīciju, kura ir īpaša ar citātu. Kā publika to uzņēma?

Šī kompozīcija publikai, protams, ļoti patika, jo skaņdarba "Bumbulēt" sākumā ir dzirdama folkloras teicēja Karlīne Puraviņa. Publika dejoja, kas sēdošā koncertā nav nemaz tik ierasti, it īpaši publikai, kas ir industrijas pārstāvji, kas atnāk uz vienu dziesmu un iet prom.

Duets "ZeMe": Womex ir durvis uz sevis parādīšanu plašākai pasaulei

Anete Ašmane-Vilsone: Vai atceries sajūtas, kādas bija pirms desmit gadiem, piedaloties kā solistei Womex koncertprogrammā?

Laima Jansone: Pirms 10 gadiem man bija iespēja spēlēt Womex šovkeisā, kas bija pirmais precedents Baltijas valstīs kopumā. Latvijas kontekstā tā bija ļoti, ļoti, ļoti liela lieta… Daudz kas pa šiem gadiem ir mainījies, un domāju, ka

"ZeMe" un veids, kā mēs sākām strādāt kopā, ir pirmā Womex rosināts.

Ļoti daudzi festivāli ir āra festivāli, kas notiek uz lielās skatuves, kur ar akustisko kokli vien būs grūtāk – akustiskā kokle un soloprogramma ir vairāk elitārs projekts, kamēr projekts "ZeMe" domāts festivāliem un plašākai auditorijai. Esam ņēmuši vērā arī pieredzi, kas pa šiem gadiem uzkrāta – kā to visu veidot, kā sakārtot tehnisko ekipējumu. Pieredze viennozīmīgi ir jau pilnīgi citā līmenī.

Šoreiz uz Womex tikāt aicināti kā duets?

Laima Jansone: Šajā gadījumā mums jāsaka liels paldies Latvijas Mūzikas informācijas centram, kurš ir mūsu galvenais virzītājs. (..)

Uldis Cīrulis: Jau pirms vairākiem gadiem ar Laimu bijām atbraukuši uz Womex apskatīties, kā šeit ir – toreiz bijām aizbraukuši uz Poliju, lai dibinātu kontaktus un iepazītu. Tā bija šīs pasaules iepazīšana plašākā mērogā.

Vai uzstāšanās Womex ir svarīga?

Uldis Cīrulis: Tas noteikti ir svarīgi, jo šīs ir durvis uz to, ka mēs varam sevi parādīt kaut kur tālāk un ka mūsos ieklausās festivāli, producenti un visi, kas darbojas šajā jomā.

Laima Jansone: Šis mums ir tāds lielāks eksāmens, jo šovkeisa programmas atšķiras no koncertprogrammām, kurām ir savi uzstādījumi un noteikumi. Un arī tas, ka esam savstarpēji apkopojuši visu līdzšinējo pieredzi – gan raiderus, gan visas tehniskās lietas, lai festivāls var saprast: jā, mēs jūs ņemam! Mums ir skaidrs, ko jūs darāt un kas jūs esat. 

Laima, kāds bija tava pirmā uzstāšanās šovkeisā? 

Laima Jansone: Pirmajā uzstāšanās reizē man bija angīna… Tagad angīna bija pirms nedēļas… (smejas) Womex noteikti ir platforma, kas ved tālāk, bet tā, protams, nav platforma ar mūža garantiju, ir reizi no reizes jāparādās no jauna, jo šajā pasaulē mainās jebkas. (..) No pirmā Womex visspilgtāk palicis atmiņā koncerts Upsalas koncertzālē, kas arī ir vieta, kur citos veidos nevar nokļūt, bet šajā gadījumā pienāca producents un teica – jā, mēs tevi gribam, mēs tevi gribam tur un tur! Un tā tās lietas lēnām, pamazām veidojas. Protams, šī ir arī iespēja satikt draugus no Skandināvijas, no studiju laikiem, no kādiem citiem pasākumiem, festivāliem. Tā visa ir tāda milzīga tīklošanās, un, ja tu strādā tieši šajā sfērā, tad tas ir būtiski. Un vēl viena būtiska lieta:

no Womex pirmās pieredzes līdz šim brīdim svarīgi ir tas, ka Latvijā mainījusies attieksme pret kokli: kokle tiek uztverta nopietni, un arī pasaules mūzikas pārstāvji tiek uztverti nopietni – kā cilvēki ar nopietnām tehniskām vajadzībām, ar apskaņošanas vajadzībām, ar honorāra vajadzībām, ar visu pārējo. Ka tas nav vienkārši ielu muzikants ar koklīti.

Īstenībā tās ir nenormālas investīcijas gan laika, gan līdzekļu, gan, protams, arī darba ziņā. Viss ir ļoti profesionāli – slīpējam, slīpējam, vadu pie vada, nots pie nots.  

Kā jums pašiem šķiet – ar ko mēs kā Latvija – šogad esam kopā jau kā Baltija, kā reģions – bet ar ko mēs šajā lielajā  dažādībā, kurā ir pārstāvji no visiem pasaules kontinentiem, varam izcelties? Kas ir mūsu spēcīgās puses, ko parādīt pasaulei? Šajā gadījumā – caur jūsu spēli?

Laima Jansone: (..) Manuprāt, būtu ļoti interesanti, ja šeit uzstātos "Suitu sievas", kas ir pilnīgi autentisks materiāls. (..) Zinot, ka kaimiņvalstīs spēlē koklei līdzīgos instrumentus, tad kas ir tas, ko mēs varam izdarīt savādāk, pienest klāt? Manuprāt, tā ir gan kvalitāte, gan simbioze, pie kā esam nereāli daudz strādājuši – lai elektronika un akustika skanētu kopā. Mums līdzi ir arī divi tehniskie cilvēki.

Uldis Cīrulis: Domāju, ka mūsu uzstādījums ir savstarpējs dialogs, kur esam divas atšķirīgas kultūras: es esmu urbānā kultūra, Laima pārstāv Latvijas tradīciju, un tad nu mēs mēģinām dot viens otram telpu, kurā izpausties, nenomācot viens otru. Tas mums izdodas veiksmīgi – ka mēs viens otru papildinām.

Parasti, izdzirdot, ka būs dīdžejs ar kādu instrumentu, visiem ir sajūta – nujā, dīdžejs, tad jau būs "tuc-tuc", kaut kas tur spēlēs pa virsu. Bet kad izdzird mūsu sastāvu, saprot, ka tas ir pavisam savādāks piegājiens.