16. maijā plkst. 16.00 Latvijas Nacionālās Bibliotēkas korē notiks pianistes Agneses Egliņas un klarnetista Gunta Kuzmas tiešsaistes koncerts.

Tajā skanēs Latvijā reti spēlētā vācu komponista Kamillo Šūmaņa Klarnetes sonāte, un pirmatskaņojumu piedzīvos Andra Vecumnieka un Platona Buravicka sonātes klarnetei un klavierēm, kas komponētas pēc abu mūziķu pasūtinājuma. Koncertu vadīs Orests Silabriedis.

Liene Jakovļeva: Šoreiz būsiet ne Šūmaņa iedvesmoti, bet – sonātes žanra iedvesmoti gan?

Guntis Kuzma: Starp citu, arī Šūmaņa iedvesmoti – tiesa, būs nevis Roberts Šūmanis, bet gan Kamillo Šūmanis, ļoti maz zināms komponists – man pašam nezināms komponists vēl līdz pagājušajam gadam, jo notis dabūju pilnīgi netīšām. Ja pareizi esmu sapratis, pēc manuskripta tās izdotas tikai 2015. gadā, un pirms tam šīs sonātes nav spēlētas.

Par deviņdesmit deviņiem procentiem varu apgalvot, ka darbs, ko spēlēsim, nav atskaņots. Gribētu cerēt, ka tas būs mūsu pirmatskaņojums.

Vai tas ir pamatakmens un impulss, lai rastos klāt vēl divas sonātes?

Agnese Egliņa: Sonātes žanram esam pievērsušies jau pirmajā mūsu kopīgajā koncertā pirms pāris gadiem. Man patīk, ka abi ar Gunti turam šo līniju, pievēršoties žanram, kas ne tik bieži skan mūsu koncertzālēs, turklāt veicinot arī jaundarbu tapšanu sonātes žanrā, jo komponisti šim žanram pievēršas arvien mazāk. Jau radīti vairāki jaundarbi! Šogad mums ir Andris Vecumnieks un Platons Buravickis, kuru darbus pirmatskaņosim šajā koncertā, taču mums komponisti jau rakstījuši arī iepriekš.

Guntis Kuzma: Pagājušoreiz, piemēram, pirmatskaņojām Alvila Altmaņa Sonāti. (..) Tikko arī finalizējies mūsu abu pirmais kopīgais disks ar sonātēm, kurā ieskaņota arī Marinas Gribinčikas sonāte, kas tiek ļoti reti spēlēta, un Jāņa Mediņa Sonatīne. Šis ir albums, ko izdodam mēs paši.

Bet ieskaņots ir mūsu Radiomājā, vai ne?

Agnese Egliņa: Jā, pateicoties Kultūrkapitāla fondam tas viss bija iespējams, un gada beigās mēs varonīgi kopā ar skaņu režisoru Vari Kurmiņu strādājām studijā. Šīs sonātes, kas nav piedzīvojušas savu pirmatskaņojumu klausītājiem klātienē, būtībā jau piedzīvojušas savu pirmatskaņojumu diskā. Ļoti gaidām šo ciešripu...

Guntis Kuzma: Šobrīd esam pēdējā stadijā pirms izdošanas. Protams, ka gribētos krāšņu atklāšanu, bet saprotam arī, kāda pašreiz ir situācija. Tāpat esmu pilnīgi esmu pārliecināts, ka pirmatskaņojums būtu daudz krāšņāks publikas klātbūtnē, bet nu – laiks iet uz priekšu un uz priekšu jāiet arī mums, un tas ir jāizdara – šoreiz tiešsaistē.

Vai vari mazliet raksturot Kamillo Šūmaņa stilistiku?

Guntis Kuzma: Skaņdarbs rakstīts 20. gadsimta sākumā, 1916. gadā. Tas ir laiks, kad Eiropā jau notiek daudzi eksperimenti ar harmoniju un mūzika strauji attīstās visdažādākajos virzienos.

Bet līdz pat sava mūža beigām – 1946. gadam – Kamillo Šūmanis paliek uzticīgs romantisma līnijai. Patiešām – mēs paši brīžiem klausāmies un šķiet, ka šī mūzika sarakstīta gadsimtu iepriekš, tik ļoti viņš bijis uzticīgs savai līnijai.

Agnese Egliņa: Kaut kas no Brāmsa, kaut kas no Roberta Šūmaņa, no Dvoržāka mazliet. Sonāte ir apjomīga, vismaz pusstundu gara, tai ir lielas četras daļas. Un vēl tā ir ļoti klasiska – ar lēno daļu un skerco, ar izteiksmīgu finālu un sonātes žanrā rakstītu pirmo daļu. Vienkārši skaista sonāte Sibemolmažorā! Kaut kas ausij nedzirdēts un kaut kas dzirdēts, kaut kas pazīstams un kaut kas nepazīstams. Bet viennozīmīgi ļoti labs darbs, kuru ir patīkami klausīties un tikpat patīkami atskaņot. Tas ir ausīm viegli baudāms darbs.

Pieļauju, ka kaut kas ļoti atšķirīgs būs Platons Buravickis un Andris Vecumnieks. No kā ietekmējušies viņi? Lai gan Andri Vecumnieku gan nekad nevar paredzēt un prognozēt...

Guntis Kuzma: Es teiktu, ka

tieši šis darbs ir viens no melnākajiem un drūmākajiem Andra Vecumnieka darbiem, bet – tam ir attiecīgs konteksts, jo tas ir piemiņas veltījums pāragri aizgājušajam kolēģim Jānim Tretjukam. Sonāte ir ļoti drūma un traģiska.

Agnese Egliņa: Sākumā ir tukšās oktāvas klavierēs – tas domās aizved pie traģiskā notikuma, kas saistīts ar Jāņa aiziešanu. Sonāti sākot, ir atmiņas par šo jauko cilvēku, par brīnišķīgo mūziķi, kura diemžēl vairs nav starp mums – esam kopā muzicējuši, gan Guntis, gan es pati. Jānim bija ļoti daudz ideju, ko vēl darīt. Sonāte ir gana apjomīga – tāds liels, liels darbs, ļoti nopietns. Īpašs tas būs cilvēkiem, kuri pazina Jāni vai vismaz bija dzirdējuši viņu kā mūziķi. Tā būs iespēja 20 minūtes domās būt kopā ar Jāni. Šis Andra Vecumnieka darbs ir ļoti labs...

Savukārt Platona Buravicka jaundarbs ir vienīgais, kuram dots arī nosaukums – sonāte "Plexus".

Guntis Kuzma: Jā, tas nozīmē – pinums. Pārsvarā Platons grib sapīt virsskaņas, kā pats saka – viņš meklējot un eksperimentējot ar dažādām virsskaņām. Tur būs diezgan daudz multiskaņu, būs multifonika, tātad – daudzskaņi, kur viņš mēģina atšifrēt gan skaņas dažādos tembrus, gan spektru.

Kā Platons pats cer un uzskata – ka viņš ir pievērsies 9. un 11. virsskaņai. Es viņam varu garantēt to, ka būs arī 13. un 15. virsskaņa, jo mēs drusku, drusku to paplašinām, lai arī mums būtu kaut kādi eksperimenti (smejas).

Ir diezgan daudz mikrohromatikas, varbūt vēl eksperimenti ar skaņojumiem. Bet jebkurā gadījumā Platons uz sonātes formu skatījies absolūti klasiski. Varam atrast galveno partiju, blakus partiju un spoguļreprīzi. Tas, protams, no viņa puses ir tāds neliels humors.

Agnese, vai Nacionālās bibliotēkas korē klavieres arī kaut kā tiks preparētas, vai tomēr tavā rīcībā būs melnbaltie taustiņi?

Agnese Egliņa: Šoreiz tie būs 88 melnbaltie taustiņi, bet diezgan trakulīgi izmantoti visi augšējie galējie reģistri, skaļās dinamikās, grūvīgi, es teiktu, ļoti ritmiski. Ļoti skaļi ik pa laikam. Blakuspartija ir diezgan grūts pārbaudījums mums abiem, jo visu laiku sajūta ir tāda, it kā mēs spēlētu "profesionāli netīri".

Guntis Kuzma: Tas, kurš nebūs izlasījis Oresta Silabrieža anotāciju, pēc koncerta varētu uzrakstīt, ka Guntis ir pilnīgā neformā un nevar tīri nospēlēt...

Vairāk un plašāk - ierakstā.