15. jūnijā Rīgas festivāla programmā – Vestarda Šimkus solokoncerts.

Par tam izloloto Skrjabina klavierdarbu programmu, par ceļu līdz šai mūzikai, kas kā zibens spēriens no skaidrām debesīm Vestardu pārsteidza jau 11 gadu vecumā, par Skrabina mūzikas modernistisko dabu un asociācijām, ko tā raisa iztēlē, runājam "Neatliekamajā sarunā", turklāt vārda tiešā nozīmē "pa ceļam ar Klasiku", jo saruna notiek, braucot automašīnā no Rīgas uz Vestarda dzimtajām mājām Tukuma rajona Vecmokās.

Spriežot pēc regularitātes, ar kādu Vestards piedalās Rīgas festivālā, viņu pavisam noteikti varētu pasludināt par Rīgas festivāla seju, kas vienmēr mainās, meklējot aizvien jaunas odziņas un neparastas garšu kombinācijas. Vai tukumnieki, kuriem būtu vislielākās tiesības Vestardu uzskatīt par Tukuma seju, nav uz Rīgas festivālu mazliet greizsirdīgi?

"Neesmu nevienam vaicājis," smej Vestards. "Bet tāda nu tā situācija ir – Tukumā  un Tukuma novadā nav nevienas koncertzāles, kurā varētu norisināties mani koncerti. Nav nedz flīģeļa, nedz piemērotas akustiskās telpas un, ja ir kāda akustiski piemērota telpa – piemēram, Jaunmoku pils kolonnu zāle, tur nav mūsdienu prasībām atbilstoša koncertflīģeļa. Līdz ar to ļoti ceru, ka nākotnē varbūt izveidosies arī tāds fenomens kā Tukuma festivāls, kurā ļoti labprāt piedalītos. Toties mums ir Rīgas festivāls – pilsētā, kurā tādas īstas koncertzāles nav, taču

pianista solokoncertiem vai vispār kamermūzikai, manuprāt, ir visnotaļ atbilstoša Lielā ģilde – te ir brīnišķīgs Steinway koncertflīģelis. Lielajā ģildē uzstāties man kā solo pianistam vienmēr ir ļoti patīkami."

15. jūnijā uz Lielās ģildes skatuves Vestarda Šimkus interpretācijā skanēs par skaņu dzejnieku sauktā krievu komponista Aleksandra Skrjabina klavierdarbi.

Kā pie Vestarda īsti atnākusi Skrjabina mūzika? "Tas man ir ļoti nozīmīgs personisks stāsts… Man tikko bija apritējuši vienpadsmit gadi," aizraujošo stāstījumu sāk Vestards. "Mācoties Emīla Dārziņa mūzikas skolā, mitinājos kopmītnēs, kuras, gluži tāpat kā šodien, atradās Rīgas Doma kora skolas ēkā. Kādā skaistā, siltā septembra pievakarē, kad tikko mācību gads bija sācies, es,

iedams uz savu kopmītnes istabiņu, kādā no Rīgas Doma kora skolas klasēm izdzirdēju kādu vingrināmies skaņdarbu, kas mani momentāli uzrunāja, burtiski lika ieklausīties. Apstājos pie šīm durvīm, no kurām plūda skaņas, apsēdos un vienkārši klausījos šo mūziku.

Man nebija ne jausmas, kas tā par mūziku – tikai sapratu, ka tajā ir kaut kādas sevišķas harmonijas un harmoniju savienojumi, kuri manī uzjundīja līdz tam nepieredzētas sajūtas. Skudriņas pār muguru skrēja! Nezināju ne to, kas tur vingrinās, ne arī to, kas tas ir par skaņdarbu, bet pēkšņi cilvēks, kurš vingrinājās, pārtrauca spēlēt, ātri pienāca pie durvīm, atvēra tās un ieraudzīja, ka es tur sēžu. Šis cilvēks bija šobrīd pasaulslavenā ērģelniece Iveta Apkalna, kura tolaik studēja klavierspēli Mūzikas akadēmijā pie Teofila Biķa, pie kura arī es pēc pāris gadiem sāku mācīties. Ivetu tovasar jau biju saticis Jūrmalā pianistu konkursā – mazliet vecāka un ļoti simpātiska meitene...

Viņu ieraudzīdams, nosarku no galvas līdz kājām... Un tad mums visiem labi zināmajā komunikablajā tonī Iveta man saka – ā, Vestard, tu tas esi, cik jauki, ka tu te sēdi, ko tu te dari?

Nevarēju atbildēt neviena vārda, kaut vienīgā mana vēlēšanās tobrīd bija viņai pajautāt, kas tas bija, ko viņa tur spēlēja. Bet nevarēju ne vārda dabūt pāri lūpām. Tā nu šī vienpusējā saruna mums arī beidzās, un nākamajā dienā savai klavierspēles skolotājai Ligitai Muižarājai nodarbības laikā jautāju, kas tas par skaņdarbu – un nospēlēju vienbalsīgu tēmu. Tā esot Aleksandra Skrjabina Etīde rediēzminorā opus astoņi numur divpadsmit. Nu man bija visa nepieciešamā informācija, ar kuru pa taisno pēc stundas devos uz Dārziņskolas fonotēku. (..) Kartotēkā sāku skatīties, kas no Skrjabina mūzikas tur pieejams.

Tas brīdis bija viens no visnozīmīgākajiem mirkļiem manā dzīvē – jo šajā kartotēkā ieraudzīju skaņuplati "Aleksandrs Skrjabins spēlē Aleksandru Skrjabinu".

Tātad pats autors spēlē savu mūziku. Bez šaubām, man tas šķita sevišķi interesanti, un šo skaņu plati uzreiz arī noklausījos. Visi ieraksti veikti 1910. gadā, skaņas kvalitāte nav izcila, kā mēs to varam iedomāties, bet no pirmajām taktīm mani pilnīgi savā varā pārņēma viņa frāzējums, piesitiens, viņa vēja pūsmai līdzīgā klavierspēle, kas bija kaut kas pilnīgi pārcilvēcisks – neko tādu nebiju dzirdējis ne līdz tam, ne arī pēc tam. Frāzējuma paātrinājumi, ar kādiem viņš spēj savu mūziku burtiski izklāstīt vienā elpas vilcienā, šķita cilvēkam neiespējami! Nerunājot par fenomenālo tehniku – un apvienojumā ar viņa maģisko, ārkārtīgi savdabīgo mūziku, tas viss uz mani atstāja lielāko iespaidu, kādu vispār esmu saņēmis no mūzikas... (..) Pilnīgi neaizmirstams brīdis, kuru es vēl šobaltdien atceros tā, it kā tas būtu noticis vakar."

15. jūnijā Rīgas festivāla ietvaros Vestarda solokoncertā skanēs Aleksandra Skrjabina mūzika. Pieteikumā pats pianists raksta, ka šī koncertprogramma sastāvēs gan no vairākiem lielas formas darbiem, gan no pavisam īsām miniatūrām. Un apmēram puse no tā visa būs veltīta Aleksandra Skrjabina romantiskajai un žilbinošajai mūzikai, savukārt otra puse tam, par ko šis vēlīnais romantiķis pārvērtās, komponistam atklājot jaunas mūzikas skaņu galaktikas.

"Man gribējās uzsvērt to, cik nemanāmi vēlīnais romantisms Skrjabina daiļradē pārvēršas par modernismu," atklāj Vestards. "Ir skaņdarbi, kuros ir abu šo it kā pilnībā pretējo nometņu elementi, kuri tik lieliski savā starpā saslēdzas un saprotas, ka ir grūti definēt, kas šī mūzika ir. Un tieši tāpēc diemžēl vai par laimi Skrjabins netiek uzskatīts par īstu modernistu Rietumeiropas izpratnē, jo viņš necentās nojaukt neko no romantismam raksturīgā – taču viņš to visu papildināja. Viņam pieder pirmā atonālās kompozīcijas tehnika visā mūzikas vēsturē. Un tomēr tā izklausās emocionāli, uzrunājoši, klausītājiem draudzīgi salīdzinājumā ar Šēnberga vai Veberna daiļradi.

Jā, Skrjabins atklāja oriģinālas kompozīcijas rakstības sistēmu pirms Šēnberga. Tas ir vispārzināms, taču ne bieži citēts fakts.

Tas ir jautājums par to, kāda ir mūsu attieksme pret to, kas vispār ir modernisms un kas tas nedrīkst vai drīkst būt. Manā uztverē Skrjabins ir ģēnijs tieši tāpēc, ka viņš savā mūzikā spēj apvienot pretēju pasauļu elementus, radot pilnībā unikālu mūzikas valodu un savienojot labāko no šīm abām pasaulēm. Tāda veida mākslu, kas apvieno labāko no dažādā un pārvērš to pilnīgi jaunā substancē, uzskatu par visvērtīgāko."

Zīmīgi, ka 15. jūnija koncerts vienlaikus būs arī Vestarda jaunākā albuma Vestard Shimkus plays Scriabin ieskandināšanas koncerts.

"Jau kopš brīža, kad vienpadsmit gadu vecumā dzirdēju, kā Skrjabins pats spēlē savu mūziku, man bija pilnīgi skaidrs, ka kādu dienu gribēšu ierakstīt viņa mūzikas albumu. Daudzus gadus par to domāju, un tikpat daudzus arī no tā drusku baidījos, jo šķita, ka neizdarīšu to tik labi kā vajadzētu. Gaidīju īpašu savas attieksmes pret šo mūziku briedumu, lai varētu simtprocentīgi justies šajā mūzikā kā savā. Un pirms pāris gadiem nonācu pie secinājuma, ka tas laiks ir pienācis. Sadarbībā ar Francijas ierakstu kompāniju Artalinna, kur esmu ierakstījis arī Rahmaņinova mūzikas albumu, šis ieraksts arī tapa – tas tika ierakstīts Oksfordā, ļoti, ļoti akustiski patīkamā un skanīgā baznīcā, uz brīnišķīgām klavierēm. Tieši šopavasar albums nācis klajā, un tajā skan tieši tā pati programma, kuru spēlēšu Rīgas festivālā. Gan citādā – hronoloģiskā skaņdarbu secībā. Tā ka faktiski šis koncerts Rīgas festivālā būs kā tāds sava veida šī albuma prezentācijas koncerts Latvijā."