19. oktobrī Spīķeros tiks svinēta Stīva Reiha dzimšanas diena (80. jubileja meistaram bija 3. oktobrī). Viņš ir neparasts vīrs, tālab arī mūsu "Neatliekamā saruna" šoreiz mazliet neparastāka.

5. oktobra "Klasikas" vakara programmā plkst. 21:10 svinības jau sākām ar triju latviešu mūziķu - Egīla Šēfera, Edgara Saksona un Normunda Šnē - stāstiem, kam sekoja Reiha 1976. gadā sacerētais opuss "Mūzika 18 mūziķiem", ko 2004. gada 28. oktobrī Lielajā ģildē atskaņoja Kaspara Putniņa vadītā Latvijas Radio kora grupa un orķestris "Rīgas kamermūziķi" diriģenta Normunda Šnē vadībā.

Toreiz pasaulslavenais amerikāņu komponists, minimālisma metrs Stīvs Reihs, kurš sevi dēvē par trešo minimālisma pionieru četrotnē, bija ieradies Rīgā un bija Jaunās mūzikas festivāla "Arēna" īpašais viesis – viņš piedalījās gan koncertos, gan diskutēja ar mūziķiem un savas daiļrades cienītājiem.

Tīmekļa lietotāju ērtībām 5. oktobra sarunu šajā ailē papildinām ar gluži svaigu ierakstu, kurā savas domas par Reiha fenomenu un 19. oktobra koncertu pauž arī sitaminstrumentālists Guntars Freibergs.

Egīls Šēfers: Stīvs Reihs atbruņo mūziķi. Viņš noņem nost tādus būtiskus interpretācijas elementus kā laiku – un sākumā tā pieeja ir tāda, ka tu cīnies. Liela daļa koncentrācijas gan mācoties, gan interpretējot, aizņem doma - būt sinhronam ar ieskaņojumu. 15 minūtes pagājušas, un tu nevari saprast – notika vai nenotika? Tu it kā kļūsti par daļu no viņa – ar savu uzmanību kļūsti par mantras skaitītāju. Tā ir liela problēma mūsdienu mūzikas vēstures izpētē – ka vērtība ir novatorisms. Ka komponists ir vērtīgs tieši ar reformām. Bet tas nav vienīgais veids!

Pēteris Vasks beidzamos gadus faktiski raksta vienu un to pašu skaņdarbu - un cilvēki nāk, klausās, raud.

Mums var likties – tur ir atkārtošanā. Lielākā daļa pasaules iedzīvotāju nav mūziķi. Klasisko mūziku klūsās neliela daļa, un no tiem, kas klausās, tikai nelielai daļai mūsdienu mūzika ir svēta lieta. Reiha un viņam līdzīgo lielākais nopelns – ka viņi spējuši nojaukt barjeru starp to, kas ir neaizsneeidzamā, intelektuāli sarežģītā mūzika - mūsdienu mūzika. Viņi pavēruši durvis uz to, ko var saukt par mūsdienu klasisko mūziku katram klausītājam.

Edgars Saksons: Ko prasa Reihs? Ritmiku, izturību, fizisku koncentrēšanos – ir darbi, kur 45 minūtes ar marimbas vālītēm jāspēlē. Pirksti nav no dzelzs, tie nogurst, ir grūti koncentrēties vienam ritmam. Viņš ir viltīgs – kā jau matemātiķis, pamaina cilpas, un ne jau pa 8 taktīm kā rokenrola kvadrātā – un tas rada stresa sajūtu...

Normunds Šnē: Lielais amerikāņu meistars Sīvs Reihs īstenībā ir ļoti vienkāršs.

Fascinējoša personība, jo viņa mūzika savā būtībā ir ļoti vienkārša – man patīk, kā Adams saka – ka Reihs nav izgudrojis riteni, bet atkalājis daudzus jaunus veidus, kā ar to braukt. Kā naglai uz galvas!

Viņš ir viens no tiem laimīgajiem, kurš atradis savas saknes, savu mākslu saistījis ar savu būtību. Klausoties viņa mūziku, jūs to atpazīstat momentā. Katram komponistam tā ir lielākā vērtība – ka viņa mūziku var atpazīt pēc pirmās takts. “Pilsētas dzīve”, “Dažādie vilcieni” - viņš lieliski saprot angļu valodu; no mazajiem graudiem viņš var uzbūvēt veselu skaņdarbu. Runas intonācija, kas veido sižetu. Viņu vienmēr interesē mūzikas ritms un kustība laikā – ja vēlaties viņu sadusmot, pirmajā tikšanās minūtē ieminieties par minimālismu – viņam asinis sāk vārīties, viņš nevēlas, lai viņa mūzika tiktu ielikta kādā plauktiņā – viņš vēl nav visu pateicis, lai gan mūziku raksta gadu desmitiem ilgi - lai gan daudziem šķiet pretēji.

Guntars Freibergs: Stīva Reiha mūzika mani uzrunāja diezgan sen, kad vēl mācījos Strasbūrā – pirms gadiem astoņiem, tur viņš bija ļoti iecienīts komponists. Repetitīva tipa mūzika atkārtojas, papildinās caur pulsāciju.

Tik vāji jau neesam, bet tas prasa lielu koncentrāciju un vienlaikus tas ir arī atslābinošs process. Paradoksāli!

Jābūt ļoti fokusētam, mierīgam, jāieiet savveida transā."
 

Lūk, arī koncerta reklāmas rullītis: