No 30. jūlija līdz 4. augustam Madonā notiks jau 20. Latviešu mūzikas svētki. To rīkotājiem un dalībniekiem šobrīd darba pilnas rokas - gatavošanās iegājusi finiša taisnē, tālab arī "Neatliekamā saruna" īpaša: tiešraidē sazvanāmies ar divām svētku dalībniecēm un meistarklašu pasniedzējām - komponistēm Gundegu Šmiti un Rutu Paideri - un noskaidrojam, kādas ir karstākās aktualitātes ne tikai Latviešu mūzikas svētku norises vietā Madonā, bet arī katras komponistes personīgajā daiļradē.

Gundega Šmite: "Beidzamos gadus ar drošu, pārliecinošu, radošu roku Latviešu mūzikas svētkus vada skolas direktors diriģents Mārtiņš Bergs, bet piekto reizi šeit notiek jauno komponistu meistarklases, kurās jaunie komponisti - gan vidusskolu skolēni, kuri kompozīciju apgūst fakultatīvi, gan Mūzikas akadēmijas studenti - klausās lekcijas un raksta jaunus darbus, turklāt  katru gadu unikālam sastāvam, un jaundarbus vienmēr iestudē profesionāli mūziķi.

Šobrīd Madonas Mūzikas skolā valda klusa un darbīga atmosfēra, jo mūziķi vēl nav ieradušies un pirmās trīs dienas nododamies tikai intensīvām individuālajām stundām, kurās tiek slīpētas partitūras.

Tās visas ir gandrīz simtprocentīgi gatavas, lai gan kāds sīkums jau vienmēr atrodas, ko pielabot, taču ir arī gadījies, ka dažs jaunais autors pēc pirmajām lekcijām visu nosvītro un saprot, ka darbs jādarina no nulles... Jaunieši ir ļoti interesanti, katrs - spoža personība. Tā ka arī mēs, pieredzējušie komponisti, baudām šo procesu no pedagoģiskās puses." Gundega pati Madonā ir otro reizi - pirmoreiz pirms pāris gadiem meistarkursos piedalījusies kopā ar Mārtiņu Viļumu. "Bet tagad priecājos būt kopā ar Rutu Paideri! Nezinu, vai mana vīzija, ko cenšos nodot studentiem, ir tā vērtīgākā, bet pieredze gan man ir. Varbūt tās stundas drīzāk ir kā ērgļa lidojums pāri, bet studenti uzticas, klausa. Aicinu pievērst uzmanību formveidei, jo kāds nereti aizmirst, ka mūzika ir laika māksla un tā jāstrukturē. Šobrīd studenti šeit čakli nodarbojas tikai ar kompozīciju, var teikt - 24 stundas diennaktī, pagaidām nenotiek bohēmiska uzdzīve, visi sēž ar datoriem un slīpē partitūras. Jaunrade šeit kūsā!"

Pašas Gundegas Šmites laiks lielākoties paiet Grieķijā, tomēr, kā stāsta komponiste, vismaz trīs mēnešus gadā viņa pavada Latvijā, skaistajā un omulīgajā ģimenes mājā. Vaicāta, kas atrodas uz viņas pašas riekstkoka darbgalda, autore labprāt atklāj:

"Tuvākajā laikā klausītāji sagaidīs manu "Veltījumu Plakidim", kas izskanēs 18. oktobrī līdzās Edgara Raginska, Imanta Zemzara un Līgas Celmas-Kursietes jaundarbiem, arī veltījumiem Plakidim. Taču uz galda ir arī lielākas ieceres partitūra - Dubultkoncerts flautai, fagotam un kamerorķestrim, kas tiks pirmatskaņots 2018./2019. gada sezonā."

Tikām Ruta Paidere telefonintervijā atklāj: "Ar Gundegu esam senas draudzenes, varam atklāti viena otrai paust savu viedokli un dalīties iespaidos. Neesam kā divas mafijas, kurām jādala ietekmes sfēra! Mūsu gados - mums abām šogad paliek četrdesmit - pietiek pašapziņas, lai dalītos un iegūtu daudz no radošās sarunas."

Vaicāta, kāda ir sajūta pasniedzējas ampluā, Ruta neslēpj: "Jau gadiem esmu to darījusi un arī pati konsultējusies ar pasniedzējiem. Ilgu laiku bija sajūta, ka man pašai jāņem, jāņem, jāņem, bet tagad tas groziņš ir pilns - jūtu, ka no tā varu dot tālāk.

Pirmais skatiens uz jaunu kompozīciju vienlaikus ir arī jauna problēma. Tāpēc prieks mijas ar lielu koncentrēšanos, kas vienmēr nepieciešama.

Prieks un koncentrācija kopā ir tas, kas pavada darbošanos meistarkuros."

Kāds pienesums latviešu mūzikas dzīvē ir šāda veida jauniešu meistarkursiem? "To varēsim redzēt pēc daudziem gadiem," prāto komponiste. "Esmu novērojusi, ka Latvijas mūzikas izglītības sistēmai  raksturīga liela pakāpenība - sākam ar klasiskās mūzikas padziļinātu apgūšanu, un, beidzot Dārziņskolu vai Mediņus, sasniegts vien Šostakoviča punkts.

Un tad pēkšņi studijās Mūzikas akadēmijā atklājas tik daudz svešā! Šāds kontrasts ir par spēju, lai varētu ātri pieslēgties. Tāpēc ir svētīgi paralēli klasiskās mūzikas studijām pievērst skatienu arī tam, ko radījuši kultūras epigoni un darīt arī to, ko skolotājs nestāsta, ko Latvijā nedzird vai kas nepatīk vienam vai otram radošam garam.

Tas ir svarīgi ne tikai kultūras, bet arī sociālajā ziņā."

Savu radošo darbību un ikdienas dzīvi Ruta jau krietnu laiku izvērš Vācijā. "Šobrīd jūtu, ka tas mani atbrīvo - ka vairs neesmu piederīga nevienai konkrētai vietai.

"Pagājušajā nedēļā saņēmu arī Vācijas pilsonību, un nu jūtos kā simtprocentīga eiropiete un varu salīzināt to vērtību skalu, kas būtiska Latvijai un Vācijai. Smejos, ka man ir tāda kā klauna neatkarība šajā dzīves fāzē - nejūtu, ka būtu jāpieslīpējas vienai vai otrai gaumei."

Ja par jaunāko Rutas daiļradē, tad viņa saka tā: "Šogad vēlētos sākt rakstīt Kamersimfoniju orķestrim Sinfonietta Rīga - tas ir liels uzdevums."

Sarunas atšifrējums: Ieviņa Ancena