29. aprīlī Lielajā ģildē pie Valsts kamerorķestra Sinfonietta Rīga diriģenta pults stāsies Jānis Liepiņš, bet soliste būs Līza Lārsone – dzidrais soprāns, kurš izgaismo pasaules labāko opernamu un koncertzāļu skatuves un majestātiskāko dievnamu velves.

Kā putns, kas viegli pārlaižas no zara uz zaru, Lārsone pārliecinoši iejūtas dažādu stilu un žanru mūzikā – no Baha kantātēm un Mālera simfoniju lappusēm, līdz mūslaiku skaņražu skaņu rakstiem. Lārsones sniegumā dzirdēsim zviedru komponista Rolfa Martinsona dziesmu ciklu ar Rabindradana Tagores mīlas dzeju. Par jūtu pasaules kaislībām savā koncertārijā vēsta arī romantiķis Fēlikss Mendelszons, vienīgi šoreiz stāsts ir par nodevību un vilšanos.

Ieva Zeidmane: Koncerta aprakstā esi pieteikts kā sens šī orķestra draugs. Tu tā arī jūties?

Jānis Liepiņš: Es īstenībā tiešām tā jūtos, jo

"Sinfonieta Rīga" bija mans pirmais orķestris, pie kura man kā orķestra diriģentam bija iespēja nokļūt, jo

nāku no kora vides, no Rīgas Doma kora skolas, un pirmais nopietnais darbs bija jauniešu koris "Kamēr..." Un tad nu man jāsaka liels paldies orķestrim "Sinfonietta Rīga" – toreiz tas bija Cēsu mākslas festivāls, uz kuru šis orķestris mani uzaicināja kā diriģentu. Kopš tā laika mūsu draudzība bijusi samērā spēcīga.

Esmu bijis aicināts ielēkt dažādās programmās, ja orķestrim bijušas kādas negaidītas situācijas un pēkšņi netiek kāds diriģents. Reiz arī pats Normunds Šnē saslima un man pēkšņi vajadzēja stāties viņa vietā. Tā kā mazliet varētu pat teikt, ka

šis kaut kādā ziņā būs pats pirmais koncerts, uz kuru es laicīgi esmu uzrunāts, ja vien neskaita to pašu pirmo mūsu tikšanos pirms vairākiem gadiem. Bet šis būs tāds stabils koncerts, uz kura vadīšanu esmu uzaicināts kā stabils viesdiriģents.

Ja runājam par draudzību ikdienas dzīvē, šis jēdziens katram nozīmē kaut ko citu. Savā skatījumā es to formulētu kā uzticēšanos, atbalstu, kopā labi pavadītu laiku. Ja tu runā tieši par orķestri Sinfonietta Rīga – ko tev šajā kontekstā nozīmē vārds "draudzība"?

Ļoti labu saprašanos tieši muzikālā izteiksmē, jo tajā ir daudzi mūziķi, ar kuriem esam kopā studējuši Mūzikas akadēmijā – ja ne gluži vienā kursā, tad vienā laikā. Līdz ar to daudzi no mūziķiem tieši tādā veidā ir pazīstami: pat ja neesam paši labākie draugi, mums vienkārši ir draudzīgas attiecības. Tas jau arī iedod kaut kādu zināmu atspērienu un pamatu tam visam. Un tad arī ir tā draudzība muzikālā izteiksmē – ka vienkārši mēs saprotamies ļoti ātri. Bet nu –

šajā gadījumā to labo saprašanos negribētu "novelt" tikai uz draudzību, vienkārši orķestra "Sinfonietta Rīga" mūziķi ir brīnišķīgi tādā ziņā, ka viņi ļoti ātri saprot jebkuras muzikālās idejas; viņi visu ātri uztver, ir ļoti saprotoši un muzikāli pretimnākoši.

Laiku pa laikam ir dzirdēts, ka mūsdienās orķestri zaudē savu īpašo, unikālo skanējumu – tas vairs raksturīgs tikai atsevišķiem orķestriem. Daļēji tas skaidrojams ar mēģinājumiem atvēlēto laiku – sarūk laiks, ko diriģents jeb orķestra galvenais diriģents pavada kopā ar savu orķestri. Kādu tu dzirdi "Sinfonietta Rīga" skaņu?

Man vienmēr liekas, ka "Sinfonietta Rīga" skaņa ir ļoti svaiga! Mūziķu atdeve, viņu mīlestība pret mūziku ir ļoti labi dzirdama arī viņu veidotajā skaņā, jo daudziem senākajiem un lielākajiem orķestriem ir tā bīstamība ieslīgt zināmā rutīnā.

Bet runājot par "Sinfoniettai Rīga" individualitāti – varbūt vēl nevaru viņus perfekti salīdzināt ar visas pasaules kamerorķestriem, jo pats neesmu vēl sadarbojies ar tik ļoti daudziem kamerorķestriem, taču arī vienkārši klausoties ierakstus un salīdzinot ar citiem orķestriem – ne tikai kamerorķestriem, bet arī lielajiem simfoniskajiem orķestriem,

"Sinfonietta Rīga" mūziķu atdeve, skaņas svaigums un pieeja mūzikai rada viņu spēcīgo individualitāti. Un es tiešām ceru, ka viņi to turpinās saglabāt. 

Vairāk un plašāk - ierakstā.