Edgars Raginskis: Cenzūra ir visaptverošs, jebkuram laikam raksturīgs fenomens

"Cenzūra ir visaptverošs, jebkuram laikam raksturīgs fenomens." (Edgars Raginskis)

Komponists, mūzikas žurnālists un vēl pavisam nesen - arī "Klasikas" programmu vadītājs Edgars Raginskis šobrīd uz pilnu slodzi ir Honkongas Baptistu universitātes doktorants. Ieskatu savas disertācijas tēmā – "Cenzūra LPSR Komponistu savienībā" – viņš sniegs 8. janvārī Latvijas Nacionālās bibliotēkas Baltijas Austrumāzijas pētniecības centra bibliotēkas lasītavā, lasījumu cikla "Stāsti par cilvēku" ietvaros atklājot Latvijas Antropologu biedrības rīkoto publisko diskusiju par cenzūru un tās pētniecību.

(Sarunas fragments)

INTA ZĒGNERE: Kāda ir dzīve Honkongā, ar ko tu īsti tur nodarbojies un kā jūties?

EDGARS RAGINSKIS: Vēl joprojām no visas sirds mīlu "Klasiku", bet esmu iemīlējis arī vietu, kurā šobrīd dzīvoju, studēju un šobrīd saucu par savām mājām. Klājas man tur pavisam labi, jo tur neesmu viens – dzīvoju kopā ar savu dzīvesbiedri, kura arī studē Honkongā, līdz ar to emocionālais mikroklimats ir ar absolūto plusa zīmi.

Honkongā gan šobrīd ir tracis – jau vasarā, kad biju atbraucis uz Latviju veikt savam pētījumam noderīgas lietas, tur sākās protesti un negrasās norimt vēl tagad. Honkongā nav mierīgi.

Mani tas gan neskar – cilvēki tur ir draudzīgi, laipni un paši ar savām lietām aizņemti, un vienīgais veids, kā es varētu ciest – ja pagadītos starp agresīvākajiem protestētājiem un policijas spēkiem. Tas, ko stāsta plašsaziņas līdzekļi, bieži vien ne gluži atbilst patiesībai par to, cik šausmīgi brutāla ir policija, un cik nelaimīgi un neaizsargāti ir protestētāji. Ja nebūtu novembra sākumā protestētāju agresīvākās daļas īstenotās augstskolu okupācijas jeb nocietināšanās augstskolu teritorijā Honkongā, es varētu normāli noslēgt savu mācību semestri, bet tā nu vienā brīdī man pienāca vēsts no augstskolas, ka uz augstskolas teritoriju labāk nenāciet, jo nevaram garantēt drošību un nodrošināt mācību procesu. Tas mazliet pa nerviem iedeva, bet tikai tāpēc, ka gribētos vairāk padarīt un vairāk ieraudzīt pašā Honkongā, kas, būdama reizes desmit mazāka par Latviju, ir ļoti, ļoti skaista teritorija pie Dienvidķīnas jūras.

INTA ZĒGNERE: Kāpēc par savu disertācijas tēmu esi izvēlējies tieši cenzūru?

EDGARS RAGINSKIS: Šī tēma vienā brīdī man kļuva neizsakāmi aktuāla… Laikam tas bija saistīts ar izpratni par to, cik daudzi no mūsu vecākās paaudzes komponistiem un muzikologiem aiziet. Ir daži "olimpiskie čempioni" – deviņdesmitgadnieki, kuri vēl ir mūsu vidū, un

šis ir pēdējais brīdis, lai uzzinātu, kas tad īsti notika padomju laikos Komponistu savienībā – vai mums bija nopietna cenzūra, vai mums bija brīvāka vide nekā dažādos citos mākslas veidos? Kas īstenoja cenzūru, un kas no tās cieta?

Kā cilvēki nodarbojās ar pašcenzūru jeb vienkārši nedarīja to, par ko viņi droši zināja – būs ķeza un problēmas ne tikai viņiem pašiem un viņu karjeras attīstībai, bet arī radiniekiem. Pateicoties mūsu labajam kolēģim un enciklopēdisku zināšanu īpašniekam profesoram Jānim Torgānam, man radās iespēja iešmaukt Komponistu savienības un padomju laika virtuvē un mazliet vairāk uzzināt par to, kas tur notika. Uzzināju gan par to, kā tika organizēta institūcijas dzīve, uzzināju vairāk arī par starppersonu attiecībām. Tiesa, mans pētījums nav saistīts ar vēlmi kādu tiesāt, atmaskot vai pakratīt ar pirkstu, jo es sirsnīgi mīlu visus mūsu mūzikas dzīves pārstāvjus, kuri bijuši pirms mums, jo mēs tiešā veidā stāvam uz viņu pleciem – pateicoties tam, ka viņi izturēja padomju laikus un izdzīvoja, mēs vispār esam. Mans galvenais mērķis – uzklausīt cilvēku stāstus un dokumentēt tos nākamībai.

Visi bija sistēmas upuri – arī tie, kuri strādāja sistēmas ietvaros. Ja nezinām, ar ko saskārušies mūsu priekšteči, ir arvien lielāks risks pieļaut līdzīgas problēmas un kļūdas nākotnē.

Gribot negribot esmu pamanījies uzzināt arī daudz vairāk par cenzūru kopumā, nekā to jebkad būtu iedomājies, ka tas man varētu patikt vai interesēt. Atšķirībā no savas mammas, pedagoģijas zinātņu doktores Annas Līdumas, agrāk vispār nedomāju, ka man būtu nepieciešams kāds akadēmiskais grāds. Bet, kad iedomājos tieši par cenzūras tēmu un to, ka tev kāds ņem un aizliedz kaut ko darīt, nodomāju – šito nu gan man būtu interesanti izpētīt!

Gribētu arī cerēt, ka kaut kādā mērā ar savu pētījumu atdodu parādu saviem skolotājiem,

jo gan tie, kuri vēl ir mūsu vidū un aktīvi turpina komponēt – kā mans pirmais kompozīcijas skolotājs Pēteris Vasks, gan tie, kuru diemžēl vairs mūsu vidū nav – kā komponists Pēteris Plakidis – dzīvoja padomju laikā un saskārās ar cenzūru, tomēr viņi īstenoja sarežģīto uzdevumu un turpināja būt radoši.

Otrs apsvērums – cenzūra ir visaptverošs, jebkuram laikam raksturīgs fenomens. Turklāt cenzūra totalitārā sabiedrībā radikāli atšķiras no cenzūras demokrātiskā, liberālā sabiedrībā.

Tas arī būs viens no maniem sarunas tematiem, ko savā lekcijā iztirzāšu 8. janvārī – pastāstīšu gan par to, kādas atšķirības esmu pamanījis, par to, kā Pēteri Plakidi savulaik cenzēja un neļāva viņam piedalīties Dziesmu svētkos, pastāstīšu arī par diviem padomju armijas kareivjiem – Vilni Šmīdbergu un Gunāru Šimkus, kuriem ļoti patika "Bītli", tāpēc viņi, esot patālu no Latvijas, izdomāja, ka veidos grupu, un šī grupa, kuru viņi nosauca par "Katedrāli", kļuva ārkārtīgi populāra 60. gados.

Vairāk šeit!