Piektdien, 10. jūlijā, pl.19.00 Rīgas Domā izcilu interpretu izpildījumā izskanēs ģeniālā Johana Sebastiana Baha mūzika – baroka čelliste Ilze Grudule, ērģelniece Vita Kalnciema un soprāns Viktorija Pakalniece, ar kuru jau šobrīd tiekamies "Neatliekamajā sarunā".

"Baha mākslas fenomenu, liekas, nav iespējams ietērpt ne īsos, ne garos vārdos. Šī ģēnija mūzika, pārdzīvojusi trīs gadsimtus, aizvien turpina atklāt savu nemainīgo virsvērtību miljoniem klausītāju visā pasaulē. Zinām, ka Bahs bija dievbijīgs, pazemīgs un strādīgs.Tik vienkārši! Katra darba sākumā rakstot Jesu, juva! ("Jēzu, palīdzi!") un darba nobeigumā – Soli Deo gloria! ("Vienīgi Dievam slava!"), viņš atstājis mums mantojumā ne vien ģeniālu mūziku, bet arī stipru ticību Dievam. Iespējams,tieši tādēļ Baha mūziku varam uzskatīt kā pārlaicīgu – tādu, kas spēj stāvētpāri laikmetu vai iekārtu mainīgajām sīkvērtībām. Raugoties pasaulē ar Dieva acīm, Bahs ir kļuvis par varbūt visu laiku ievērojamāko teologu mūzikā," atzīmē Vita Kalnciema.

Programmā ietverts gan visslavenākais Baha skaņdarbs – Tokāta un fūga reminorā, gan arī apjomīgā Pasakalja ērģelēm solo, soprāna ārijas no kantātēm, kā arī čella solo skaņdarbi no svītām un sonātēm. Ģeniāla mūzika, izcila akustika un ērģeles -  brīnišķīgās interpretes atklās jums Baha mūzikas burvību!

***

Ieva Zeidmane: Latvijas Mūzikas akadēmiju pabeidzāt pirms gada, esat jau paspējusi arī uz Latvijas Nacionālās operas skatuves dziedāt. Kāds jums kopumā ir bijis šis gads? Vai  ir tāds kārtīgs ieskrējiens mūzikas dzīvē?

Viktorija Pakalniece: Jums pilnīga taisnība! Tas tiešām bija ieskrējiens, kas sākās pagājušā gada rudenī. Patiesībā ieskrējiens sākās ar Jāzepa Vītola kordiriģēšanas konkursu, kurā tiku dziedāt kopā ar Mihailu Čuļpajevu, un interesantā kārtā tieši konkursants, pie kura mēs dziedājām, arī uzvarēja. Tam sekoja debija uz Operas skatuves, pēc tam dziedāju arī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas simtgades koncertā Lielajā ģildē. Viss bija tā ieskrējies līdz vienam "skaistam" brīdim... Šis koncerts bija ieplānots divas dienas pēc ārkārtas situācijas izsludināšanas Latvijā. Tieši šādā pašā sastāvā, tikai ar citu programmu. Jā, ieskrējos diezgan pamatīgi un nekas - skrējiens turpināsies!

Tas nozīmē, ka šos mēnešus izmantojāt, lai veidotu jauno programmu?

Daļēji jā, bet ir arī daudzi citi projekti, kuriem esmu pievērsusies, un šobrīd tas ir saistībā ar dažādiem ierakstiem un dažādiem ārzemju pasūtījumiem, jo

Latvijā kultūras nozare šobrīd drusciņ stagnē.

Programma, ko piektdien atskaņosim, bija paredzēta nedaudz citā sastāvā un nedaudz vēlāk. Bija plāns to atskaņot augustā, bet dzīve ievieš savas korekcijas un mēs pielāgojamies.

Jūs vienkārši gribētu atgriezties pie klausītājiem pēc iespējas ātrāk...

Par to vispār nevar būt ne runas!

Katra mākslinieka dziļākā vēlme ir būt uz skatuves, un, kā teica mans sens draugs, nu jau aizsaulē esošais Uģis Brikmanis - "es nevaru nedarīt". Un tas ir tas, kas mani vienmēr pavada dziedot,

un protams, ka es uz to ļoti tiecos, tāpat kā vairums citu dziedātāju.

Siguldas Opermūzikas svētki, Operas lielā skatuve, Rīgas Doma akustika - ir kāda atšķirība, kur dziedāt, vai arī katrai vietai ir savi plusi un savi mīnusi?

Protams, ka ir atšķirība. Ja mēs runājam par Siguldu, tad tā vienmēr ir atvērta vide, un jāsaka godīgi, ka tad, kad man bija tā iespēja pirmo reizi nokļūt uz Gala koncerta lielās skatuves, man bija ārkārtīgi liels telpisks pārsteigums par to, cik ārkārtīgi plaša ir tā vide, jo pēkšņi tev vairs nav sienu, tev nav robežu. Protams, ka balss tiek apskaņota un laista cauri mikrofoniem un apskaņošanas aparatūrām, tā

sajūta, tur esot, ir tāda, ka tu dziedi un skaņa lido līdz pat Rīgai.

Domam savukārt ir ārkārtīgi interesanta akustika, jo es vienmēr esmu nedaudz baidījusies no dziedāšanas Domā, jo vienmēr bijusi tā sajūta, ka tas ir jāpiedzied. Lai gan mana skolotāja Aira Rūrāne vienmēr ir teikusi, lai dziedu tikai uz tuvāko kolonnu, ka nevajag visu piedziedāt, un viņai ir taisnība, jo balss lido pati no sevis, tieši pateicoties lielajām velvēm un milzīgajai telpai, kurai, atšķirībā no Siguldas, ir robežas. Bet jebkurā gadījumā - balss vienkārši plūst, un tas nozīmē, ka tu vari atkal būt pats ar sevi, pats pie sevis, tev nekas nav jāspiež, nav jāgrib balsi dabūt līdz galam.

Savukārt Operas skatuve - tas bija kaut kas unikāls...

Esmu dzirdējusi dažādus māksliniekus izsakāmies par operas akustiku, arī pati esmu diezgan daudz bijusi skatītāju pusē, ne tik daudz uz skatuves, bet

šī izrāde bija viens ļoti liels brīnums manā dzīvē, jo, esot uz skatuves, pazaudēju vispār jebkādu laika izjūtu. Viss, kas man tajā brīdī eksistēja, bija loma, diriģents un mūzika, kas apkārt. Brīdī, kad viss beidzās, man likās - kā, nupat taču sākās, nu, nevar jau būt beigas!

Līdz ar to man ir ļoti grūti spriest un pateikt, kāda ir akustika, kādi ir plusi vai mīnusi, jo es izbaudu katru reizi, kad esmu uz jebkuras no šīm skatuvēm.

Uz Operas skatuves jūs dziedājāt Leldes lomu Imanta Kalniņa operā "Spēlēju, dancoju". Bet vai Rīgas Domā ir kādas nianses, kas soprāna balss īpašniecei ir jātur prātā, tur dziedot?

Nav atšķirības un nozīmes, kādā akustikā tieši tu dziedi, ja vien tu saglabā sevi pašu.

Tas ir tas, kas man ir mācīts, un pie kā arī cenšos pieturēties, jo balss ir jāveido tāda, kāda tā ir - pēc iespējas dabiskāka, nevis paļaujoties uz to, kāda būs akustika, bet uz to, kāds tu tajā brīdī esi.

Un mans šībrīža mērķis, pie kā strādāju - lai balss būtu viegla. Lai nebūtu spiesta, lai nebūtu uzstrādāta, jo tikai caur vieglumu mēs varam nodot tās patiesās emocijas, lai arī kāda veida šī mūzika nebūtu - vai tas ir Bahs, vai tā ir Lelde Imanta Kalniņa operā, vai jebkas cits mūsdienīgs.

Jā, mans šībrīža uzstādījums ir vieglums,

arī spilgtums, un Doma baznīca ļoti paģēr to, lai balss skanētu pāri milzīgajām senajām romantisma laikmeta ērģelēm, jo šis instruments ir ārkārtīgi skaists... Atsaucoties uz manu skolotāju Vitu Kalnciemu, kura piedalīsies koncertā un uz saviem pleciem to arī iznesīs, šīs ērģeles ir romantisma laikmeta ērģeles, un uz tām Bahu spēlēt ir diezgan liels izaicinājums. Un tieši tāpēc, manuprāt, balsij ir jābūt spilgtai, skaidrai un ļoti precīzai. Ļoti precīzi jāmāk nodot emocijas.

Vairāk un plašāk - ierakstā.