"Pēdējos divos gados, īpaši pēdējās divās nedēļās, tik daudz kas ir noticis, tik daudz kas ir pateikts un tomēr reizē tik daudz kas palicis nepateikts. Esam sapratuši, ko nozīmē būt kopā, cik svarīgi ir izrunāties un saprast vienam otru. Ir laiks mums satikties. Sākumā klusi un mierīgi. "Klavierstāsti" ir koncertu sērija pavisam nelielam skatītāju lokam. Klusināta, mierīga, emocionāla. Tā būs iespēja piekļūt viens otram pavisam tuvu, klausoties cilvēku stāstus, dziesmas un skaņdarbus un iepazīstot vienam otru no jauna."

Šādi vārdi pausti "Hanzas perona" publicitātes materiālos, aizsākot koncertsēriju "Klavierstāsti", kuru 31. martā atklās pianists Kristaps Vanadziņš. Ar viņu tad arī tiekamies "Neatliekamajā sarunā".

Klavierstāstā ar pianistu Kristapu Vanadziņu būs iespēja dzirdēt solo programmu “Portreti”. Koncertā klausītāji varēs izbaudīt dziļi personīgi radītās kompozīcijas un skices, kur Kristaps cenšas atklāt un uzzīmēt sevi un savu portretu. Būs iespēja ceļot dažādās pasaules sfērās un notikumos.

Edgars Raginskis: Iepriekšējo reizi tikāmies 2018. gada sākumā. Tagad pienācis laiks tevi atkal dzirdēt solopriekšnesumā, un tas notiks 31. martā "Hanzas peronā". Cilvēki varēs vērot un savā iztēlē uzburt visdažādākos portretus, kurus tu esi radījis, iedvesmojoties no visdažādākajiem cilvēkiem un tēliem. Bet vispirms stāsti – kādus  muzikālos ceļus kopš 2018. gada esi izgājis, un, ja tu palūkojies uz Kristapu Vanadziņu - džeza pianistu, džeza mūziķi, džeza komponistu 2018. gadā un uz šo pašu cilvēku 2022. gadā – cik viņā daudz kopīgā, un cik – atšķirīgā?

Kristaps Vanadziņš: Domāju, ka ne tikai es – arī tu esi mainījies pa šo laiku. Bet, skatoties uz sevi,

domāju, ka esmu gājis kvalitātes ceļu – uz augšu. Un varbūt ieviesis lielāku garīgo vertikāli savā mūzikā nekā pirms četriem gadiem. Tās ir tādas labas lietas. Un es priecājos, ka tieši tās nākušas klāt, nevis kādas citas.

Un vēl man liekas, ka tas ir tas fundaments, uz kura es balstos – uz garīgo vertikāli, uz spirituālo mūziku, arī ļoti ciešu komunikāciju ar savu klausītāju.

Bet tīri no pianistiskā un džeza mūzikas viedokļa – kā tu varētu raksturot sava stila izaugsmi pa šo laiku? Iedziļināšanās, sirsnīga, vērīga un dzirdīga attieksme pret harmoniju, pret polifoniju tev bijusi allaž raksturīga, bet ko esi guvis jaunu un ko atklājis? Varbūt līdzās klavierēm esi sācis spēlēt arī kādu citu instrumentu?

Es laikam esmu no tiem, kuri, ja sāk darīt kaut ko vienu, to arī dara līdz mūža galam. (smejas)

Bet, atbildot uz tavu jautājumu, katra mūziķa ceļā ir svarīgi beigās nonākt pie sevis. Tas ir mans ceļš pie sevis – ar savu skaņu, ar savu konceptu, kāds, es pieņemu, ir tikai man. Tās ir tās manas lietas, pie kurām esmu strādājis, vairāk koncentrējoties uz iekšējo pasauli, nevis to, kam es gribētu līdzināties. 

Vai esi pa šo laiku arī saredzējis kādus mūziķus, kuri tevi ir iedvesmojuši un ietekmējuši tavu radošo trajektoriju un likuši aizvirzīties pa kādu grādu vienā vai citā virzienā? 

Daudz klausos tā saucamo džeza klasiku. Tā man ir tuva, jo tajā vienmēr var atrast kaut ko jaunu. Un [tās sakarā] man patīk arī tos dzīvesstāstus mēģināt atrast un sakombinēt. Tas pats Dželijs Rolls Mortons, Olivers Kings vai Erols Gārdners – tie ir pionieri, no kuriem viss sākās. Mēģinu viņos atrast ko jaunu, uzāķējos uz viņu dzīvesstāstiem, paklausos vairāk ierakstu, un kļūst vairāk skaidrs, kas domāts ar to vai citu. 

Skatoties uz tavu vizuālo tēlu, man nāk prātā Bils Evanss, kas arī nav slikts piemērs, kam līdzināties. 

Jā, Bils man agrāk bija diezgan liela inspirācija, bet tas ir noiets etaps, kā es saku. To esmu pabeidzis un eju tālāk. Bet Bils manā dzīvē bija ļoti svarīgs, daudz ko paņēmu no viņa. Bils man iemācīja, kas ir kontrapunkts un tādas lietas. (pasmaida)

Par to iešanu tālāk un inspirācijas avotiem tad arī parunāsim "Hanzas perona" koncerta sakarā, vedinot cilvēkus uz 31. marta koncertu. Pastāsti par tiem "Portretiem", kurus skaņās esi ieplānojis uzgleznot vai arī esi jau uzgleznojis!

Čārlzs Dikenss teicis, ka ir tikai divu veidu portreti – tie nopietnie, un tie, kurus zīmē ar smīnu. Un es, spēlējot šos portretus un trenējoties tiem jau vairākus gadus, tieši tā tos arī vienmēr esmu iztēlojies, jo balanss starp nopietnību un smīnu ir ārkārtīgi nepieciešams, ja cilvēkam nevēlamies nodarīt smagi ar mūziku, ko radām.

Jo ir dažādu tipu cilvēki. Ir tādi vieglāki, kurus man gribas zīmēt vieglāk, un ir smagāki. Un tad es arī viņus diezgan smagi zīmēju. Esmu diezgan godīgs šajā ziņā. Bet, protams, tas vienmēr ir jābalansē – ar nelielu smaidu, veselīgu humoru. Šī programma ir par šo satikšanos, un programma ir tā kā divās daļās. Tā pirmā nosacītā daļa ir tā, kurā zīmēju savus iedomu portretus: tie varbūt pat nav cilvēki, bet dažādas tēmas. Tur ir gan universs, gan aizaugušais dārzs un sicīliešu pusdienas. Un tad es mēģinu uzzīmēt savu pašportretu. Un tad es ķeros klāt klausītājiem un skatītājiem: aicinu viņus uz skatuves mēģinu viņus uzzīmēt. Tā ir tāda totāla improvizācija, kas ir ārkārtīgi unikāla, jo tā noteikti noskan tikai vienu reizi.

Un vārds "unikāls" šajā gadījumā domāts burtiski.

Visvisburtiskākajā!

Tā ir tāda vienreizēja iespēja, kas vairs nekad neatkārtosies, kas savā ziņā ir arī tāda mūzikas būtība. Jau no seniem laikiem mums jāsaka paldies ierakstiem, ka tādi mums ir, jo pretējā gadījumā mums nekā nebūtu. Jo mūzika ir parādība, kas parādās un izgaist.

Vairāk un plašāk - ierakstā.