Piektdien, 21. aprīlī, plkst. 19.00 Lielajā ģildē un "Klasikas" tiešraidē skanēs koncerts "LNSO, Poska un Brāmss". Solists būs čellists Kristaps Bergs, bet pie diriģenta pults stāsies LNSO galvenā viesdiriģente Kristīna Poska, ar kuru jau šobrīd tiekamies plašākā sarunā. 

Koncertā skanēs mūsdienu igauņu komponista Ilo Krigula enerģiskais un spēcīgais simfoniskais opuss Chordae, bet lieliskais čellists Kristaps Bergs būs solists poļu komponista Vitolda Lutoslavska spriegajā Čellkoncertā. Savukārt Brāmsam bija jau 43 gadi, kad pirmatskaņojumu piedzīvoja viņa Pirmā simfonija. Viņš nenoliedzami bija skarbs paškritiķis un apgalvoja, ka kopš komponēšanas sākuma līdz pēdējiem labojumiem, darbs pie Pirmās noritējis 21 gada garumā. Reiz viņš savam draugam sacījis, ka nekad nekomponēs simfoniju, jo "kā gan tas izdarāms, ja pirms mums komponējis tāds milzis kā Bēthovens?" Un tomēr – šodien mums ir gan deviņi izcili Bēthovena, gan četri – paškritiskā Brāmsa – simfonijas žanra paraugi. 

Ieva Zeidmane: Brāmss ļoti augstu vērtēja Bēthovena simfonijas, domāja, ka pats simfonijas nekomponēs, jo pirms viņa tapuši tādi meistardarbi! Komponēja gan! Tiesa, no pirmās simfonijas pirmajām skicēm un iecerēm līdz pabeigtam darbam pagāja 21 gads. Vai jūs Brāmsa pirmajā simfonijā dzirdat komponista milzīgo paškritiku?

Kristīna Poska: Nē, nedzirdu. Zinām, ka Brāmsam piemita augsta paškritika, bet šajā mūzikā tā nav dzirdama. Var dzirdēt tikai lielu talantu un vislabāko no Brāmsa. Neticami, ka viņam vajadzēja vairāk nekā 20 gadus, lai šo darbu radītu. Viņš sāka rakstīt simfoniju, bet galu galā tapa pirmais klavierkoncerts, arī vēlāk simfonijā tikai ievīti fragmenti no agrāk rakstītiem darbiem.

Jā, bieži tiek runāts, ka Brāmss vienmēr jutis pār sevi Bēthovena ēnu, reizēm šis darbs arī dēvēts par Bēthovena desmito simfoniju. Agrāk es šajā mūzikā neredzēju tik daudz no Bēthovena, bet jāatdzīst, ka gadiem ejot, arvien vairāk to saskatu. Tas ir ļoti interesanti, jo Brāmss, protams, ir pilnīgi cita stila komponists, viņam piemīt atšķirīga mūzikas valoda. Taču dvēselē viņš ir ļoti konservatīvs, savā ziņā īsts klasiķis.

Neapšaubāmi, tas, kā viņš veido formu, piemēram, simfonijas pēdējā daļā, tas ir kaut kas Brāmsa laikā pilnīgi jauns. Pat, ja analizējam ar šodienas skatu, redzams, ka Brāmsa radītais ir ļoti īpašs. Tomēr tur ir arī elementi no Bēthovena, īpaši no piektās simfonijas, tādi likteņa simfonijas motīvi, piemēram, atkārtotie, uzsvērtie ritma motīvi, kas caurvij visu simfoniju. Sākumā - do minors - tā pati tonalitāte, kas Bēthovena piektajai simfonijai. Bet tad tā pāriet Do mažorā, ir ļoti meistarīga dramaturģija - per aspera ad astra - caur ērkšķiem uz zvaigznēm, no grūtībām uz neizmērojamu gaismu.  Ir vēl daudz citu paralēļu, ir ļoti interesanti. Simfonija ir tik bagātīga, viss ir daudzos līmeņos. Arī šodien mēģinājumā es domāju: zinām, ka Brāmsam piemita analītisks prāts un perfekta kompozīcijas tehnika, kā viņš attīsta motīvus un tēmas, kā veido struktūru - tas ir augstākā mērā intelektuāli. Bet tajā pašā laikā šī mūzika ir tik ļoti emocionāla! Šis apvienojums ir apbrīnojams. Jo vairāk ar šo simfoniju strādāju, jo vairāk krāsu un emociju dziļuma saskatu. Tāpēc ir ļoti interesanti šai simfonijai atkal pievērsties, jo īpaši šeit ar šo brīnišķīgo orķestri, kas tik daudz ko spēj realizēt.

Šis emocionālais dziļums jums ir svarīgs...

Jā, jo tas, manuprāt, ir mūzikā. Man kā diriģentei ir ļoti svarīgi izcelt to, kas, kā man šķiet, IR partitūrā. Jo mans uzdevums ir censties saprast, ko komponists ir domājis. Un to es lasu šajā partitūrā, tāpēc tas ir svarīgi.

Bet vienā un tajā pašā partitūrā dažādos dzīves brīžos droši vien saskatāt atšķirīgas lietas. 

Jā, noteikti. Tas ir jocīgi, jo

šķiet taču, ka partitūrā viss nemainīgi rakstīts melns uz balta. Taču pats interesantākais ir, ko saskati starp rindiņām. Un Brāmsa gadījumā tur ir daudz. Jo meistarīgāks ir komponists un labāks skaņdarbs, jo vairāk lasāms starp rindiņām.

Un, protams, mēs, cilvēki, maināmies un arī mūsu redzējums mainās. Pirmo simfoniju neesmu diriģējusi daudz,  bet iepriekšējā reize bija mazliet vairāk kā pirms gada. It kā šķiet - tas taču nesen. Tomēr šobrīd šo mūziku uztveru pilnīgi citādāk, atklāju aizvien jaunas lietas, un tā ir brīnišķīga pieredze. Ar visiem lielajiem komponistiem ir līdzīgi, ar Mocartu, piemēram. Lai gan viņa radītās struktūras un partitūras ir daudz vienkāršākas, Brāmss ir kompleksāks, tomēr katru reizi, kad atkal atver partitūru, redzi tajā kaut ko jaunu. Ar Brāmsu ir tāpat un šeit vēl ir tik daudz, ko atklāt!

Vai arī šajā simfonijā jūtama Klāras Šūmanes ietekme?

Domāju, ka Klāra Šūmane ietekmējusi visu, ko Brāmss darījis. Bet šajā simfonijā pat ir Gruss an Klara – sveiciens Klārai: pēdējā daļā introdukcijā pirms allegro ir skaists mežraga solo, ko Brāmss pirms vairākiem gadiem rakstījis kā dāvanu Klārai dzimšanas dienā. (DZIED). Šeit Klāra ir klāt gluži burtiski, viss pārējais ir spekulācija. Taču domāju, ka Brāmsu viņa ir iespaidojusi.

Programmā ir arī igauņu komponistu Ilo Krigula darbs "Chordae".

Šo skaņdarbu esmu jau iepriekš atskaņojusi, man tas patīk un, ja vien rodas tāda iespēja, labprāt to iekļauju programmā. Darbs rakstīts Pērnavas mūzikas festivālam 2013.gadā. Jau gadiem ilgi esmu Ilo mūzikas cienītāja, mēs kopā studējām, viņš ir no manas paaudzes un viņu labi pazīstu.

Mums, igauņiem ir daudz labu komponistu, tāpat kā jums latviešiem! Bet Ilo tiešām ir īpašs, viņa mūzikas valoda un kvalitāte mani uzrunā.

Darbs ir visai kompakts, skaidrs, ļoti izteiksmīga mūzika, kas klausītājus spēj tieši uzrunāt. "Chordae" nosaukums ietver vairākas nozīmes - tie ir kopskaņas meklējumi. Itāļu valodā - Chorda - ir stīga, bet "chord", piemēram, angļu valodā - ir akords, tātad vairāku skaņu kopums. Un vēl - franču valodā "d'acor" - es piekrītu. Tātad šis ir tāds harmonijas, saskaņas meklējums, kas komponistam ir svarīgs. Ilgāku laiku te skan kāda harmonija un komponists to atklāj visā dziļumā, tikai tad harmonija mainās, lai meklētu atkal jaunu dziļumu. Attīstība ir skaista un spēcīga. Mani fascinē Krigula mūzika, šis ir ļoti labs skaņdarbs, esmu priecīga, ka šeit varēsim to atskaņot.

Pirmatskaņojumu diriģēja Pāvo Jervi – vai esat to dzirdējusi?

Jā, jo tas fiksēts arī ierakstā.

Vai jūsu redzējums būs krietni atšķirīgs?

Ir interesanti, jo šis ir ļoti labs ieraksts.

Taču mans atskaites punkts parasti ir partitūra. Pat, ja kaut ko esmu dzirdējusi, partitūra ir pamatu pamats.

Šo Krigula darbu atskaņojām arī pagājušajā nedēļā Igaunijā un Ilo bija ieradies pirmajā mēģinājumā. Man, protams, bija savas idejas, ko gribēju realizēt, gribēju tādu interpretāciju, kāda lasāma partitūrā. Bet Ilo teica – te  mazliet pamainīsim, tur darīsim tā, un tas virziens mainījās! Arī tā ir labi! Un droši vien toreiz Pērnavā bija līdzīgi!

Bet es jokoju, ka partitūra taču ir visa pamats, gluži kā Bībele, un tad ierodas komponists un visu izmaina! Īsta vardarbība! Teicu: "Kā tu tā drīksti! Komponists taču partitūrā visu ierakstījis!" Protams, jokoju. Ir skaisti, ka viss attīstās.

Un runa jau bija par detaļām, sīkām niansēm. Ļoti aizraujošs process, kam mēs ar komponistu gājām cauri kopā, skaņdarbs attīstījās. Komponists būs klāt arī koncertā šonedēļ, tāpēc cenšos to interpretēt tā, kā viņš to vēlētos.

Mēģinājumā satikt komponistu – tas var būt izaicinājums!

Atkarīgs no komponista. Ir komponisti, kuri neko nesaka, viņiem viss ir labi, bet ir arī tādi, kam nepatīk nekas. Bet sadarbība ar Ilo ir skaista, mēs jau sen esam pazīstami un mūsu sastrādāšanos es izbaudu.

Lutoslavska čellkoncerts skanēs ar Kristapa Berga solo. Vai esat jau tikušies mēģinājumā?

Jā, šodien jau bija mēģinājums. Tā kā šis ir tik sarežģīts skaņdarbs, bija plānots, ka šodien strādāsim tikai ar orķestri un ar Kristapu tikšos tikai PĒC mēģinājuma, bet mēs satikāmies jau vakar un gluži spontāni sakām strādāt – es un Kristaps. Tad nu nolēmām, ka viņš jau šodien pievienosies orķestrim mēģinājumā, tad jau redzēsim, kā būs.

Un bija lielisks mēģinājums, viss veicās labi, viņš spēlē brīnišķīgi, skaidri, aizrautīgi, ar spēcīgu raksturu, izceļot šajā darbā tieši to, kas, manuprāt, ir izceļams. Visiem šis darbs ir tehniski sarežģīts, bet Kristaps spēja uzreiz pievērsties detaļām, krāsām, ir lieliski tā strādāt!

Arī orķestrim un man pašai šis darbs ir izaicinājums. Tā diriģēšanai vajadzīgas pilnīgi citādas prasmes un tehnika, atšķirīga koordinācija. Šodien mēģinājumā strādāju sēdus, bez lielām kustībām, biju fiziski ļoti mierīga. Taču koncentrēšanās šeit vajadzīga tik  spēcīga, ka tik un tā biju sasvīdusi. Diriģēšana augstākā līmenī!

Tad no Brāmsa jāpārslēdzas uz kaut ko pilnīgi atšķirīgu...

Jāpārslēdzas ātri. Varbūt mums vajadzēs garāku starpbrīdi. (smejas)

Pagājušajā nedēļā jūs teicāt – nekur nav tik labi kā mājās, jo diriģējāt Igaunijas koncertzālē un programmā bija arī Pētera Vaska Vijolkocerts "Tālā gaisma". Komponists šķita apmierināts. Kādi bija jūsu iespaidi?

Tas bija ļoti, ļoti īpašs koncerts. Soliste bija Trīna Rūbela – tāpat kā pagājušajā gadā Cēsīs, Vaska mūzikas festivālā. Jau toreiz tikāmies ar Vasku, viņš mums ieteica kādas norādes. Un arī pagājušajā nedēļā viņš bija ģenerālmēģinājumā Igaunijā. Šis skaņdarbs un tas, kā Trīna to spēlē, ir ļoti īpaši. Lai gan es tikai vadu orķestri, mēs abas ar Trīnu, būdamas igaunietes, jūtam tik spēcīgu saikni ar šo skaņdarbu, un tādējādi arī ar Latviju. Šeit, Latvijā, orķestri, protams, šo skaņdarbu ir spēlējuši un zina, bet Igaunijā tas nav standarta repertuārs. Taču jau pirmajā mēģinājumā kopā ar Trīnu skanējums bija tik dabisks, ka šķita, šis skaņdarbs ir mūziķiem asinīs, lai gan daudzi to nebija spēlējuši vispār, vai bija atskaņojuši pirms krietna laika.

Sapratu, ka tā ir arī mūsu mūzika. Pēc tam par to runāju ar koncertmeistaru. Viņš teica, ka ir taču pētījumi, kas pierāda, ka ar latviešiem mēs, igauņi, ģenētiski esam pat tuvāki nekā ar somiem. To vajadzētu papētīt sīkāk!

Protams, mēs esam Baltijas valstis un etniski igauņi ir tuvāki somiem, bet latvieši – lietuviešiem. Tajā pašā laikā ir ļoti ciešas saiknes. Un, būdama visai bieži Rīgā, es to jūtu aizvien vairāk un spēcīgāk. Protams, mūs saista arī līdzīga pagātne. Bet arī mentalitāte, tas, kā skatāmies uz lietām, ir līdzīgi.

Un Vaska mūziku, neskatoties uz pavisam atšķirīgo mūzikas valodu, ir ietekmējis Arvo Perts. Domāju, ka katrs, kurš dzirdēja, kā Trīna Rūbela spēlē Vaska Vijolkoncertu pagājušajā nedēļā, teiktu, ka tā ir tiešām viņas mūzika. Protams, mūzika ir universāla valoda, vari būt kaut no Dienvidamerikas un tik un tā just saikni ar Vaska mūziku. Bet man tā bija īpaša pieredze, es ceru, ka varēšu Vaska mūziku atskaņot vairāk un biežāk.