Virtuozais ģitārists un komponists Mārcis Auziņš 28. janvārī svinēja 40. dzimšanas dienu. Nu svinības notiks arī uz skatuves: 4. februārī plkst. 19.00 VEF kultūras pils Lielajā zālē Mārcis Auziņš aicina uz savu solokoncertu, bet jau šodien ar jubilāru tiekamies "Klasikas" vilnī.

Mārča īstenotais muzikālais koncepts joprojām paliek nemainīgs: tā vadlīnija ir solo muzicēšana, kas prasa īpašas ģitārspēles iemaņas. Tās pavisam nesen mūziķis papildinājis prestižajā ģitāristu nometnē Itālijā, Toskānā - Tuscany Guitar Camp 2022, kurā no visas Eiropas uzņemti vien 15 dalībnieki. Solo žanrs kā tāds šobrīd kļūst populārs visā pasaulē, atgriežoties pie klasiskās mūzikas kontekstā 16.g.s. tik populārā kamermūzikas žanra, kurā ierasto koncertzāļu vietā muzicēšana notika aristokrātu mājokļos, amatnieku darbnīcās, muižās u.c. tam laikam netradicionālās vietās. 

Koncertā dzirdēsim gan paša Mārča Auziņa radītās kompozīcijas no pirmajiem trim solo albumiem ("Viens", "Aizrautība" un "Lielā plūsma"), gan īpaši radītas aranžijas solo ģitārai no tādiem pasaulē atzītiem māksliniekiem kā Stings, The Beatles, Džons Lenons, Leonards Koens, Raimonds Pauls, Imants Kalniņš un vēl citi. Koncerta solo daļu šoreiz papildinās arī viesi - Mārča laikabiedri, skatuves partneri un muzikālie draugi.

Sarunā ar "Klasiku" Mārcis Auziņš stāsta gan par t.s. fingerstyle stila spēles īpatnībām, neslēpjot, ka šī stila apguves process ir visai ilgs, gan arī gaidāmajiem jubilejas koncertiem Rīgā un Madonā. Mūziķis joprojām vairākas stundas dienā velta savas spēles izkopšanai un regulāri piedalās dažādās meistarklasēs. Bet intervijas sākumā par to, cik bieži karjeras sākumā viņam kas jautāts par fiziku...

Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Mārci, cik biežas bijušas tās reizes, kad jums tiek kaut kas prasīts par fiziku, vismaz karjeras sākumā jūs jaucot ar bijušo Latvijas Universitātes rektoru, fiziķi Mārci Auziņu?

Mārcis Auziņš: Par fiziku nav prasīts, bet bijuši pāris kuriozu gadījumu.

Atceros brīdi, kad Mārci Auziņu ievēlēja par rektoru: biju tikko piecēlies un dzēru rīta kafiju, kad saņēmu divas trīs īsziņas: "Apsveicu ar jauno amatu!" Protams, biju nesaprašanā… Pēc tam atvēru ziņu lenti un man bija skaidrs, par ko ir runa. (smejas)

Un otrs bija par vienu pasākumu, kas virmoja soctīklos. Tā nosaukums bija šāds: "Meditācija ar Mārci Auziņu". Tieši tobrīd bija klajā nācis mans albums un tam sekojoša loģiska koncerttūre, un cilvēki man rakstīja, interesējoties, kā var dabūt biļetes uz šo meditāciju. Saku – paga, paga, šis gan nav mans pasākums. (smejas) 

Kad bērnībā mācījāties Madonas mūzikas skolā, bijāt pianists. Šobrīd jūsu radošās dzīves aprakstā klavieres vairs nekur nefigurē – ir tikai un vienīgi sirdij tuvā ģitāra. Ko toreiz Artis Kumsārs jums teica, kad klavieres tika pastumtas maliņā?

Jāatzīst godīgi: Kumsāra kungu pēc tam, kad pabeidzu Madonas bērnu mūzikas skolu, nesatiku, bet par godu viņam kopā ar savu brāli saksofonistu Kārli Auziņu esmu spēlējis viņa dzimtas mājās. Paldies viņam par to atmosfēru, kas bija Madonas bērnu mūzikas skolā! Bet – jā, tā ir taisnība: klavieres tika godam pabeigtas, lai gan tajā vecumā aizraušanās ar klavierspēli bija tāda, kāda nu bija... Bet, vecāku mudināts, skolu pabeidzu, un nevienu brīdi neesmu to nožēlojis. Jo tagad, skatoties pagātnē, domāju, ka

klavierspēle likusi pamatu arī tam, ko es šobrīd daru ģitārspēlē. Tā dēvētais fingerstyle, kas, vienkāršoti sakot, ir solo muzicēšanas veids, kas savu ceļu uzsācis arī Latvijā, un man prieks būt par vienu no šiem cilvēkiem, kas to dara. Šim ģitārspēles stilam ir daudz kopīga ar klavierspēli: harmoniskā domāšana, arī tas, ka visas muzikālās funkcijas jāapvieno vienā paņēmienā –

gan basa funkcija, kas ir harmoniskā funkcija, arī melodija un ritms – tas viss jāapvieno vienā spēles paņēmienā. Un tas arī ir mans muzikālais vektors līdzās citām lietām, ko daru. Tāds pamata muzikālais vektors pēdējo piecu sešu gadu laikā.

Izklausās ļoti ekonomiski: nav jāņem līdzi basģitārists vai kāds, kas spēlē sintezatoru.

"Viena cilvēka orķestris," kā teica viens vīrs pēc mana solokoncerta. Tas tā ir, bet tāpat uz koncertu jāņem līdzi daudz ģitāru un spēlētprasme. Un tas ir daudz.

Vai Latvijā ir vēl kāds, kurš spēlē fingerstyle manierē? Jo pasaulē šo stilu praktizē Čets Atkinss un Tonijs Emanuels. Vai varam teikt, ka Latvijā to aizsācis Mārcis Auziņš?

Prieks, ka jūs minat tieši šos mūziķus, jo tiešām – Čets Atkinss šo stilu aizsāka, un viņa tiešais turpinātājs ir Tonijs Emanuels. Viņi šo spēles stilu pacēluši līdz tiem augstumiem, kāds tas ir šobrīd. Tas ir ārkārtīgi plašs lauciņš, par ko es varētu runāt stundām ilgi, jo es par šo lietu degu. Latvijā mums ir tāda ļoti interesanta lieta: mēs ģitārspēli dalām smalkāk – mums ir klasiskā ģitāra, ir akadēmiskā, tad ir tāds populārs žanrs kā perkusīvā ģitāra – arī te mums ir pāris spēcīgu censoņu, kas to dara. Bet par šo fingerstyle – pieļauju, ka Latvijā ir vēl arī citi mūziķi, kas to dara. Es to praktizēju pilnīgi noteikti, spēlēju gana daudz koncertu, tā kā man šķiet, ka varētu būt viens no pirmajiem, kas ar to publiski nodarbojas. Tas ir mans ceļš.

Bet tas ceļš joprojām turpinās, jo nesen kā bijāt meistarklasēs Itālijā. Un, spriežot pēc senākām intervijām, zināšanas var lieliski papildināt arī dažādos tīmekļa mācību materiālos.

Ceļojums uz Itāliju bija ļoti labs! Tā bija ģitāristu nometne Toskānā, kur tiek uzņemts limitēts cilvēku skaits no visas Eiropas. Un tad viņi meistara pavadībā apgūst tieši šo ģitārspēles veidu. Tur nav runa ne par elektrisko ģitāru, ne akadēmisko ģitāru vai perkusīvo ģitāru, tas ir konkrēti šis fingerstyle, kas ir Četa Atkinsa tradīcija. Un tā man bija brīnišķīga iespēja sevi ieraudzīt Eiropas ģitārspēles kontekstā, jo tur bija cilvēki no ļoti daudzām valstīm. Itālijā ir gana daudz augstas klases šī stila meistaru, pie kuriem pamācījos. Tie ir meistari, kas spēlē ne tikai Itālijā, bet arī pasaules tūrēs. Tā bija brīnišķīga pieredze. Nelaižu garām nevienu iespēju, lai apmeklētu šādas nometnes. (..) Bet, turpinot sarunu par internetu,

es jau kādu pusgadu esmu tādā kā tīmekļa komūnā, ko izveidojis vēl viens Tonija Emanuela pēctecis – brīnišķīgais ģitārists Džo Robinsons. Tā ir platforma, kurā, tāpat kā klātienes nometnēs, sapulcējušies tieši šī stila praktizētāji. Viņi dalās ar savu pieredzi, publicē savus audio un video ierakstus, viens otru pamudina uz labākām lietām, un arī es jau pusgadu šeit aktīvi darbojos. Tā ir lieliska iespēja sevi bagātināt, un tā ir nepārtraukta motivācija būt labākam un labākam.

Cik esmu redzējusi un dzirdējusi, man šķiet, ka cilvēkam, kas nemāk pat elementārus akordus tradicionālajā tehnikā, sākt ar fingerstyle nebūtu vēlams.

Jā, pilnīga taisnība. Jo tas ir mazliet sarežģītāk, nekā izklausās. Tradicionālajā formā, kad grupa spēlē uz skatuves, katrs no instrumentiem izpilda savu funkciju: basģitāra izpilda savu funkciju, bungas spēlē ritmu, harmoniju un melodiju – vēl kāds cits instruments, kā nu kuru reizi. Fingerstyle gadījumā visa muzikālā faktūra jāizpilda ar vienu ģitārspēli, turklāt bez nekādiem papildus elementiem, bez nekādiem ierakstiem uz skatuves. Protams, ir ļoti reti gadījumi – arī savā soloprogrammā dažkārt to izmantoju, kad tiek pielietota tā saucamā lūpošanas (loop) tehnika, bet tas man ir vienā vai divos skaņdarbos. Pamatā ir māksla visas muzikālās lietas nospēlēt vienā paņēmienā.

Kā teica viens itāļu kolēģis, praktiski tā ir puzle. Un tas darba process ir tāds, ka sākumā es notranskribēju basa partiju, tad lieku klāt harmoniju, tad – ritmu, un tad - melodiju. 

Vairāk - ierakstā.

***