9. decembrī Lielajā ģildē un tiešraidē radio "Klasika" kopā ar Valsts kamerorķestri Sinfonietta Rīga muzicēs kontrtenors Bedžuns Meta (ASV), kurš ar apbrīnojamu vokālo meistarību un izteiksmes spēku iedzīvina visplašākā spektra mūziku no baroka līdz mūsdienām, bet pēdējos gados pievērsies arī diriģēšanai. Koncertā Rīgā Bedžuns Meta gan dziedās, gan diriģēs, piedāvājot Johana Kristiāna Baha Simfoniju Remažorā, Volfganga Amadeja Mocarta operas "Mitridats, Pontas valdnieks" uvertīru un ārijas no Georga Frīdriha Hendeļa operām "Orlando", "Ptolemajs, Ēģiptes valdnieks" un "Jūlijs Cēzars Ēģiptē".

Sarunā ar Ievu Zeidmani vispirms tika pausts prieks par sniegoto Rīgu: "Man patīk sniegs. Tikko spriedu, ka šodien ir mana pirmā šīs ziemas diena, jo Berlīnē it kā ir auksts, bet sniega nav un nav arī ziemas sajūtas.

Rīgā esmu tikai vienu dienu, bet šorīt pamodos un redzēju, ka snieg. Arī šeit skaistajā vecpilsētā sniegs ir it visur, ir Ziemassvētku tirdziņš un pēkšņi šķita: IR ZIEMA, un man patīk sniegs!

Tad sapratu, mums visiem sniegs patīk pāris pirmās dienas, varbūt nedēļu. Bet pēc mēneša, pusotra jau čīkstam: nu, kad tas reiz beigsies! Bet šobrīd man patīk sniegs!

Varētu uzcelt sniegavīru?

Neesmu cēlis sniegavīru kopš bērnības! Tagad sajutos vecs, jo gadiem ilgi neesmu cēlis sniegavīru. Bet mums jau arī nav bijis īsta sniega. Varbūt Rīgā ir katru gadu. Bet Ņujorkā un Berlīnē, kur dzīvoju, pēdējos pāris gadus nav bijis gana daudz sniega, lai celtu sniegavīrus. Varbūt vainīga globālā sasilšana.

Ja vienā koncertā gan dziedat, gan diriģējat, vai viegli pārslēgties no viena uz otru?

Labs jautājums! Koncertā nav grūti pārslēgties, jo es sāku koncertu ar dziedāšanu.

Orķestri esmu labi sagatavojis jau mēģinājumos, tad iznāku uz skatuves un dziedu, joprojām diriģējot ar pleciem un teksta intensitāti, reizēm arī ar rokām, tas atkarīgs no ārijas. Koncerts - tā ir tīrākā bauda. Savukārt mēģinājumu procesā ir grūtāk.

Ja diriģētu, sēžot pie taustiņinstrumenta vai arī kā vijolnieks - starp mēģinājumu un koncertu nebūtu atšķirības. Bet ja ES diriģēju simfoniju, mēģinājumā man jārunā tā, lai visi dzird, diriģentam arī jābūt autoritātei, savukārt runāšana dziedātājam ir pats sliktākais. Atšķiras elpošana un ķermeņa resursu izmantošana. Diriģējot simfoniju, izkalst kakls. Ne velti, tiklīdz diriģents pēc apjomīgākas simfonijas atskaņojuma noiet no skatuves, viņu tūdaļ sagaida ar dvieli un glāzi ūdens. Pēc koncerta - ar dvieli un alu. Jo diriģējot zaudējam daudz šķidruma. Tas ir tas grūtais. Mēģinājuma procesā es pats varu vingrināties tikai savā galvā, jo pēc mēģinājuma mana balss ir savu dienas limitu izsmēlusi. Tāpēc mēģinājumu grafiks jāplāno ļoti rūpīgi. Tad nu jāsaka: darba process ir sarežģīts, bet koncerts - tīrākā bauda, jo beidzot varu dziedāt ar pilnu balsi.

Tomēr jums patīk programmas, kurās gan diriģējat, gan dziedat?

Patīk. Man tās nav vienkāršas, tomēr

gan dziedāšana, gan diriģēšana un arī pedagoģija - šīs visas jomas mīt manī. Un es jūtu tādu pozitīvu mijiedarbību: tas, ka mācu vokālu studentiem, dara manu balsi labāku, kad pats esmu uz skatuves.

Arī tikko to piedzīvoju. Visu nedēļu Berlīnē mācīju audzēkņus, tad nedēļas nogalē dziedāju operā, bet tagad esmu šeit. Orķestri es, protams, nemācu, mēs strādājam pie detaļām un tā ir cita veida mācīšana, kopīga muzicēšana un bagātināšanās. Strādājot ar orķestri cenšos atklāt mūzikas retoriku: lai mūzikai, kam NAV teksta, tomēr būtu savs teksts, jo simfonijās jau sarunas risinās visu laiku. Piemēram, šajā programmā Mocarta 29.tās simfonijas menuetā ir izteikti dialogi starp stīgām un pūšaminstrumentiem, brīžiem cits citu pārtrauc, viena grupa kaut ko saka, otra - atbild. Viena ir priecīga, otra atbild dusmīgi. Šis ir līdzīgi tam, ko daru kā dziedātājs, bet dziedot mani ir vieglāk, jo teksts ir verbāls, parasti runājies ar kādu citu personāžu vai pats ar sevi. Tāpēc kā mūziķim man pāreja no vokālista uz diriģentu ir plūstoša.

Mēģinājumi ar orķestri Sinfonietta Rīga jau ir bijuši?

Jā!. Orķestris ir tik labs un ātrs! Biju saplānojis mēģinājumus, darba plāns, kā man šķita, bija visai ambiciozs. Bet mūziķi ar visu tiek galā ātrāk nekā jebkad esmu piedzīvojis. Tas ir apbrīnojami! Viņi uzreiz saprata mani, zibenīgi apguva manu fizisko, diriģenta valodu. Un tagad - jau pēc vienas dienas darba - man atliek tikai kaut ko iedomāties, uz kādu paskatīties un viņi jau dara to, ko esmu iecerējis.

Šis orķestris mācās un uztver ārkārtīgi ātri, ar viņiem strādāt ir vistīrākā bauda.

Mans mēģinājumu grafiks nu ir sašķobījies, jo, šodien, piemēram, biju ieplānojis divas sesijas veltīt kādam visai sarežģītam darbam, bet orķestris tika galā jau vienā un mēs varējām turpināt ar kaut ko citu. Esmu sajūsmā!

Kurš bija tas sarežģītais darbs?

Laikam jau nav tik sarežģīts, kā man likās. Bet grūtības ir daudzajās detaļās, un es runāju par Johana Kristiāna Baha simfoniju. Tas nav labi zināms darbs, bet ārkārtīgi labs. Johans Kristians savas dzīves laikā sarakstīja simfonijas trijos blokos - katrā no pilsētām, kurā dzīvoja. Negribu izteikties nejauki, bet ne visas šīs simfonijas ir vienlīdz labas. Dažas ir, dažas nav. Šī, manuprāt, ir lieliska, tomēr prasa ārkārtīgu uzmanību pievērst vissīkākajām detaļām, tikai tad šī mūzika būs dzīva. Arī Mocarta mūzikā, protams, ir detaļas, tomēr viņa ģēnijs ir tik spēcīgi jūtams, ka runā pats par sevi. Un tā ir būtiska atšķirība starp Mocartu un Johanu Kristiānu Bahu.

Šī programma man īpaši patīk, jo varam redzēt, ka pat ārkārtīgi jauniņais Mocarts no Joahana Kristiāna Baha jau ir šo to pārņēmis.

Mēs atskaņosim Johana Kristiana Baha Remažora simfoniju, kas rakstīta trijdaļu ciklā, komponists izmantojis arī uvertīru operai "Tēmistokls", un otrajā daļā liela loma ir flautām. "Mitridata" uvertīra ir daudz kompaktāka, tikai kādas četras minūtes, tomēr arī jūtama trijdaļība, un arī vidusdaļā izceltas flautas, tobrīd atspoguļojot vienu no operas tēliem. Tā varam redzēt vēsturisko, muzikālo saikni šajos divos darbos.

Mocarta mūziku, kas koncerta programmā iekļauta, jau pieminējāt, bet trešais komponists būs Georgs Frīdrihs Hendelis. Vai viņa mūzika jums kā dziedātājam bijusi īpaši tuva?

Mēs sākam programmu ar Hendeli, un koncerta dramaturģija ir tāda, ka sākam tīrā baroka mūzikā ar operrepertuāru, tad pārejam pie Johana Kristiāna Baha hibrīdu: vēlīno baroku, agrīno klasicismu, ko pēc tam pārņem jauniņais Mocarts. Operu "Mitridats" (un tās uvertīru, ko atskaņosim) viņš sacerēja 14 gadu vecumā. Tad turpinām ar Mocarta 29. simfoniju Lamažorā, kas tiek uzskatīta par Mocarta brieduma laika pirmo simfoniju. Tāpēc

vakara gaitā varēs dzirdēt, kā baroks paver ceļu agrīnajam klasicismam, tad nonākot pie īstena klasicisma. Un arka ir labi saklausāma.

Mēs sākam ar klavesīnu, jo Hendeļa, opermūzikā, protams, ir klavesīns. Tas ir arī Johana Kristiana Baha simfonijā, kur ir arī timpāni un trompetes, tomēr vēl aizvien nepieciešams arī taustiņinstruments, jo basa līnija joprojām ir rakstīta continuo stilā. Arī Mitridata uvertīrā mēs saglabājam klavesīnu, jo operas rečitatīvos spēlētu kāds taustiņinstruments, tās varētu būt arī klavieres, bet mēs paliekam pie klavesīna, jo tas programmu labāk apvieno. Protams, simfonijā vairs nekāda taustiņinstrumenta nav. Lūk, vēl viens veids, kā varam mūziku vienot un sekot līdzi attīstībai.