2012. gada 6. janvārī 120. gadskārta apritēja par tango karali dēvētajam Daugavpilī dzimušajam Oskaram Strokam, kura smeldzīgās melodijas 20. gadsimta 30. gados skanēja Eiropas deju zālēs un koncertvietās.

Padomju varas laikā Stroka mūzika tika uzskatīta par kaitīgu un nevajadzīgu, un komponista vārds grima aizmirstībā. Pēdējos gados Stroka mūzikai un dzīvesstāstam pievēršas gan kino, gan teātra mākslas pārstāvji, viņa melodijas repertuārā iekļauj mūziķi.

Daigas Mazvērsītes raidījums par Oskaru Stroku un viņa mūziku ir kā aizraujošs ceļojums, kas bagātīgi ilustrēts ne tikai ar karaļa muzikālajiem sacerējumiem, bet arī mūsu laikabiedru teikto. Savu viedokli un asociācijas par Stroku pārraidē pauž komponists Raimonds Pauls un Georgs Pelēcis, kinorežisore Ilona Brūvere, M. Čehova Rīgas Krievu teātra mārketinga un reklāmas nodaļas vadītāja Inga Aizbalte, mūziķi Anta Eņģele un Marko Ojala.

Ja nezinātu, ka tāds Oskars Stroks patiesi dzīvojis, viņa dzīve varētu šķist kā visīstākā izdoma. Raidījumā izskan kaut neliela daļa no viņa piedzīvojumiem, kas atstājuši pēdas vēsturē un laikabiedru atmiņās.

Viņa būtiskākais devums mūzikas vēsturē – skumji kaislīgie tango (par savu labāko darbu viņš atzinis „Mans pēdējais tango"). Kāds bijis slavenais tango karalis?

Dzimis Daugavpilī. Pēc vecā stila – tieši Ziemassvētku vakarā, pēc jaunā – 9. janvārī kā astotais bērns ārkārtīgi muzikālajā ģimenē. Vecāki cerēja, ka izaugs brīnumbērns. Un nekļūdījās.

Dzīve karalim bijusi raiba: bieži un karsti iemīlējies, šajās noskaņās sacerēdams dziesmas par salauztu sirdi. Enerģiju ieguldījis dažkārt avantūriskā uzņēmējdarbībā, turklāt uzņēmumu nosaukumi runājuši paši par sevi (ekskluzīva kafejnīca „Barberīna", nošu izdevniecība „Kazanova"). Viņa lielā kaislība bijusi kino, un darbs kā pianistam-tapierim nodrošinājis ne tikai naudu kabatā, bet arī sacerēšanas talanta un spēles meistarības attīstību. Nu, kāda vairs Konservatorija?!

Padomju varas ieskatā būdams nevēlams un kaitīgs, 1956. gadā uzrunājis Raimondu Paulu un Egilu Švarcu – tikko dzimušā estrādes seksteta dibinātājus. „Stroks piedāvāja, lai kaut ko nospēlējam no viņa repertuāra: to arī darījām, kā mācējām, taču Komponistu savienības rindās viņu tik un tā neatjaunoja," atceras Maestro, kurš Stroka mūzikā saskata retro dvēseli. Lai gan tā arī palikusi vienīgā tikšanās, cieņu tango karalim mūsu Maestro apliecinājis Laimas Vaikules dziesmā „Karalis sacer tango".

Lai gan tango karaļa atdzimšana sākas 70. gados, pārskanot visu Padomju Savienību, īstu triumfu viņš pats tomēr nepiedzīvoja, jo 1975. gada vasarā pēkšņi devās mūžībā. Stāsta, ka viņa bērēs vijoli spēlējis pats Gidons Krēmers, kuram ir tieša saistība ar 2001. gadā tapušo darbu „Astors Pjacolla, Oskars Stroks un es" (saukts arī „Buena Riga") vijolei un stīgu orķestrim, ko pēc pasaulslavenā vijolnieka lūguma sacerējis Georgs Pelēcis.

„Tas bija laiks, kad Rīga svinēja 800. jubileju, pasaulē valdīja Astora Pjacollas mūzikas kulminācija, turklāt tuvojās arī Stroka simtgade. Atsaucoties Krēmera piedāvājumam, nolēmu to visu apvienot. Taču bija jāņem vērā, ka abi meistari tango izpratnē ir atšķirīgi: ja Stroka tango, kaut labā nozīmē, tomēr uzskatāma par kroga mūziku, Pjacolla savā tango ietver īstu drāmu un grēksūdzi. Centos uz pjedestāla nolikt abus," atceras Georgs Pelēcis.

Par to, cik patiesi raiba bijusi Oskara Stroka dzīve, kādās formās tā dzīvo 21. gadsimtā un kas bijusi melnacainā Lenija, kurai Stroks sacerējis savu slavenāko dziesmu „Melnās acis", klausieties raidījumā!