"Man vienmēr licies, ka rakstniekam izšķiroši svarīgs ir viņa rakstiski fiksētās balss tembrs. Jā, tembrs ir muzikāls termins, bet domāju, ka bez tā nevar izskaidrot literatūru," saka rakstnieks Zigmunds Skujiņš.

Katra no viņa grāmatām ir pērle. Un viņš pats — meistars, kas varēja būt gleznotājs, bet tomēr viņš ir rakstnieks. Arī Sandras Ņedzveckas saruna ar mūsu literatūras grandu ir pārpilna domgraudiem, īstām pērlēm.

Intervijas gaitā uzzinām, ka rakstnieks reiz kārojis mācīties gleznošanu Rozentāla mākslas skolā, kuru nepabeidzis, jo vajadzējis pelnīt naudu. Tāpēc sākumā kļuvis par izsūtāmo zēnu "Padomju Jaunatnes" redakcijā.

"Mans uzdevums bija aiziet uz ziņu aģentūru LETA, kas tolaik atradās Vecrīgā, dikti tumšā vietā, paņemt pēdējo ziņu izdrukas un līdz vienpadsmitiem vakarā aiznest uz redakciju. Cerēju, ka par savu aldziņu - 40 latiem mēnesī - nopirkšu mēteli. Bet, kad pienāca pirkšanas brīdis, bija jau ieviesti rubļi, un mētelis maksāja 240 rubļu. Tā nu mēteli nenopirku..."

Pēc kāda laika avīzes redakcijā iegriezies vēlreiz. "Toreiz "Padomju Jaunatne" bija visprogresīvākā avīze Latvijā! Viņi pirmie izgudroja satīrisko pielikumu "Asā slota", zinātnes un tehnikas lapu. Visi vadošie redaktori bija beiguši Latvijas Universitāti. Tā nu aizgāju pie viņiem un prasīju, vai nevajag vinješu zīmētāju. To viņiem nevajagot gan, taču kā būtu ar rakstīšanu? Turpat blakus bija Ēvalds Vilks, kurš jau to darīja. Domāju: ja viņš var, kāpēc tad es nē?"

Rakstnieks atzīst, ka rakstniecības stikla kalnā kāpis lēnām, līdz atradis ceļu uz pēdējo romānu, ko uzskata par savu iespēju kalngalu, savu gulbja dziesmu - tas ir romāns "Miesas krāsas domino".

"Trīspadsmit gadus tas nogulēja atvilktnē, jo šodien vairāk pieprasīti bulvāru romāniņi par to, kā Jānītis mīl Anniņu, bet Anniņa nemīl Jānīti. Tā jau nav literatūra..."

Viens no pasaules mēroga darbiem, ko Skujiņam laimējies uzrakstīt un par ko viņam lielum lielais gandarījums, ir novele "Dieva Dēla dēls".

"Tā ir tēma, par kuru tikai tagad sāk runāt. Esmu ticīgs cilvēks, bet tam nav vajadzīgs ne Jēzus, ne Jaunava Marija. Ir spēki, kuri darbojas ārpus mūsu saprašanas. Par to esmu pārliecinājies.

Dzīvē satiekas tikai tie, kuriem ir jāsatiekas. Var to saukt par Dievu, bet es to saucu par "datoru". Nu, nevar taisīt leģendu par to, ko nevar aprakstīt! Kas tad ir tas Dievs, ar kādiem paņēmieniem viņš strādā?

Kaut vai zvaigžņotā debess, Piena ceļš, kur miljoniem zvaigžņu, miljoniem sauļu, kuras nav saskaitītas. Mūsu šūnās ir tāda informācija, par kuru mums nav ne jausmas. Cilvēces turpinājums, piedzimšana ir mūžīgā dzīvošana. Cilvēki ir kā staipekļi pie mūsu vasarnīcām, kas katru ziemu nokalst un atkal nāk jauni dzinumi - dzīvība saglabājas! Arī cilvēki nokrīt, bet viņu vietā nāk jauni, kas nes gan seno informāciju, gan mērķinformāciju. Tas ir neapšubāmi. Un tā nav ironija - sazināties ar Anšlāvu Eglīti pa vēl neatklātiem kanāliem. Arī vaļi taču nepeld baros, bet sazinās, viens no otra atrodoties milzu attālumā..."

"Vienmēr esmu bijis jocīgs: komjaunietis būdams, gāju uz baznīcu, tērpies frakā, bet savu pirmo grāmatu, kas tika izdota, nosaucu par "Esmu dzimis bagāts": un tas notika laikā, kad visus budžus izsūtīja! Bet patiesi - nekad neesmu juties nabags," - tā Zigmunds Skujiņš.

Viņa stāstiem pa vidu tiekamies arī ar literatūras pētnieku un grāmatu apgāda "Mansards" vadītāju Jāni Ogu, kuram daudzi lasītāji ir pateicīgi par izdotajiem Zigmunda Skujiņa kopotajiem rakstiem. Cistarp viņš saka tā: "Skujiņš savulaik minējis, ka rakstniekam ir būtiski būt iesaistītam, ka rakstnieks nedrīkst sēdēt viens pats stūrītī, aust savu tīklu un gaidīt, kad nu kāds tajā iekritīs vai neiekritīs. Rakstniekam ir jādarbojas! Lai arī sabiedrībā viņš parādās salīdzinoši reti, bet, kad parādās, viņš var just nerimtīgo interesi par dzīvi, politiskajiem procesiem, notikumiem rakstniecībā, jaunatklājumiem un vēsturi. Vēsturi ar lielo burtu."

Uzklausām arī Ingu Skujiņu - tekstilmākslinieci un tulkotāju, un, kas šoreiz svarīgi, rakstnieka meitu: "Man šķiet, ka tētis ir no tiem, kurš dzīvo drusciņ augstāk par reālo dzīvi, no tās distancēdamies. Ne tāpēc, ka viņš to īpaši gribētu. Viņš tāds vienkārši piedzimis."