Ar Sandras Ņedzveckas veidotās pārraides starpniecību atceramies ilggadējo Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesoru, pianistu un koncertmeistaru Valdi Janci.

“Atklāti sakot, man nemaz vairs negribas spēlēt… Bet jāspēlē vien būs, nav ko atpūsties,” pirms desmit gadiem savā 70 gadu jubilejas koncertā Valdis Jancis uzrunāja savus viesus. 2014. gada 20. janvārī viņš devās mūžībā. Viens ir skaidrs: šāda mēroga personība, kāds bija Valdis, vēl ilgi dzīvos laikabiedru, draugu un kolēģu atmiņās, arī neskaitāmajos ierakstos.

Kopējās gaitas visa mūža garumā atceras Valda Janča kolēģis, čellists Māris Villerušs: “Uz dullo Valdis nekad neko nedarīja. Viņam vienmēr bija vajadzīgs pamatojums tam, ko viņš dara.”

Māra dzīvesbiedre pianiste Inta Villeruša bijusi Valda Janča pirmā studente Konservatorijā: “No Valda esmu mācījusies visu mūžu... Viņš bija ne tikai pasniedzējs, bet arī draugs un Māra partneris muzicēšanā. Mūsu stundas Konservatorijā bija sarunas gan par mūziku, gan dzīvi. Viņš daudz skandēja dzeju; viņam piemita bagāta iztēle un fantāzija, viņš prata uzburt to, ko nevar pateikt vārdiem. Lai gan pats atzina, ka viņam ir ļoti sliktas rokas, instruments zem Valda pieskāriena skanēja tik skaisti... Pirms ņemt noti, viņš to dzirdēja, izbaudīja.”

Savu skolotāju atceras arī pianiste Līga Skride: “Gandrīz katru dienu ir situācijas, kad nodomāju - ko gan Jancītis par to teiktu… Tās dziļās zināšanas, kas no viņa izstaroja, savos 18 gados vairāk novērtēju ar prātu; žēl, ka nespēju paturēt atmiņā visu. Taču no Valda manī saglabājies muzikālās domāšanas veids: jebkurā  motīvā, jebkurā brīdī meklēt jēgu, sakarību, izejot no komponista ieceres. Ja tas neizdodas, izdomāt savu pasaciņu, kā viņš sacīja. Meklēt dabā, literatūrā, sajūtot, kā tas iet caur mani. Arī to, ka savā reizē jābūt aktierim.”

“Manuprāt, nebija nevienas nots, ko Valdis nebūtu pārdomājis,” prāto vijolnieks Juris Švolkovskis. Bet Valda Janča skolniece, pianiste, Rakstniecības un mūzikas muzeja speciāliste Rūta Līcīte atzīst: “Ar skolotāja aiziešanu jau nekas nav pazudis. Viņš taču ir tik daudz atstājis – gan ierakstos, gan atmiņās par saviem koncertiem, gan cilvēkos, kurus viņš iedvesmojis. Jo iedvesmot viņš prata visus. Viņš bija harizmātiska personība, kas izplatīja ap sevi fluīdus; viņā nevarēja neklausīties! Ne tad, kad viņš runāja, ne tad, kad spēlēja.”

Rūta vēsta arī par kādu gadījumu no Valda Janča jaunības.

Reiz jaunībā Valdis Jancis, būdams lielos draugos ar aktieriem, viesojies Valda Grēviņa ģimenē. Istabā ienācis Eduards Smiļģis, uzmetis Valdim savu caururbjošo skatienu un teicis: “Šis jaunais cilvēks ir mācītājs!” Valdis samulsis un teicis, ka ne gluži, jo patiesībā esot skolotājs. “Nē, nē, jūs esat mācītājs,” strikti noteicis Smiļģis, tad pagriezies un aizgājis.

“Valdis visu laiku atradās kustībā: allaž ko jaunu bija izlasījis, sapratis, izjutis, un ar to visu viņš nesavtīgi dalījās - būdams gan uz skatuves, gan klasē, pie saviem studentiem, gan arī ārpus klases,” stāsta Rūta Līcīte.

Pianists, Mūzikas akadēmijas profesors un kādreizējais Valda Janča skolnieks Aldis Liepiņš savu skolotāju sauc par unikālu: “Tādu cilvēku mūziķu vidū nav daudz, jo šāda mēroga personības nav mūsu laika tempa pieprasītas… Valdis jau nebija tikai pianists: tur bija gars, mūzikas vibrācijas, gaisma, emocijas. Tikpat labi viņš varēja būt dzejnieks, filosofs. Tas, ka savu lielo vēstījumu Valdis mums deva caur mūzikas skaņām, bija sagadīšanās.”

Stāsta gleznotāja Biruta Baumane: “Tas notika 1962. vai 1963. gadā. Tikko biju izšķīrusies no vīra, un manā vārda dienā atnāca Valdis, apsēdās pie klavierēm un muzicēja. Kopš tā laika tas notika katrā vārda dienā! Ar laiku Valdis atveda līdzi arī Māri Villerušu, abi spēlēja dienām un naktīm... Nāca arī Pēteris Plaikidis, Pēteris Vasks, Vilnis Šmīdbergs, un te vienmēr skanēja brīnišķīga mūzika! 80. jubilejā visā mājā skanēja Brāmss: Valdis mani iemācīja viņu saprast un iemīlēt. Viņam piemita garīgums: Valdis nekad neizgāja uz tukšu virtuozitāti, viņam svarīga bija mūzika, tās dvēsele.”