Mūžības ceļā devies leģendārais komponists Mārtiņš Brauns (1951-2021)

2021. gada 24. novembrī mūžībā devies izcilais komponists, šarmantais mūziķis un brīnišķīgais cilvēks MĀRTIŅŠ BRAUNS (1951-2021). Ar viņu kopā debesīs paceļas vesels laikmets latviešu mūzikā…

Katram no mums harismātiskais Meistars un viņa mūzika nozīmē kaut ko savu – dziļi izprotamu, tuvu un līdz sāpēm mīļu. "Man ļoti nepatīk meli, izlikšanās – arī muzikāla izlikšanās. Meli ir viena no vissmagākajām diagnozēm, un es cenšos nekad nemelot," sacīja Mārtiņš pēdējā sarunā ar "Klasiku", kad Maruta Rubeze 2019. gada rudenī viņu apciemoja Baltezerā – mīļās mājas, ko bija būvējis viņa tēvs, Mārtiņam bija miera osta…

Vēl 17. septembrī Mārtiņu godinājām 70. gadskārtā – viņa ieteikums "Klasikai"bija atskaņot "Septiņus dziedājumus par sapni garu", ko ar prieku arī darījām. Un ne jau tikai to, jo "Klasikā"Mārtiņa mūzika allaž skanējusi ļoti, ļoti daudz – ne tikai dzimšanas dienās.

Latvijas Radio fonotēka glabā neskaitāmus Mārtiņa Brauna mūzikas ierakstus un krietnu virkni trāpīgu sarunu, jo darba, mūzikas un dzīves sakarā komponists bijis atsaucīgs stāstnieks.

"Tas ir darbs, treniņš ar sevi – nonākt no drūma, bezcerīga, kritiska garastāvokļa uz priecāšanos par to, kas tev ir dots un cik jauki, cik brīnumaini dabā viss iekārtots! Cik jaukas ir visas lietas, ko cilvēks nav sacūkojis. (..) Mežs ir mana baznīca. Negribu kritizēt nevienu cilvēka meklējumu pēc augstākā saprāta, jo esmu stipri pārliecināts, ka cilvēks nav augstākais saprāts. (..) Mēs nevaram tikt klāt radošajam procesam, kas ir neizmērojami ģeniāls. (..) Mans bauslis, ko esmu atkārtojis – tev nebūs zināt, bet tev būs ticēt. Un katra cilvēka celiņš – nevis noklausīts, nevis samācīts – bet katra personīgais celiņš ir cieņas vērts," – arī to Mārtiņš sacīja jau pieminētajā pēdējā sarunā. Šobrīd, dziļi sirdī viņu pieminot, aicinām to noklausīties vēlreiz.

Izsakām visdziļāko un patiesāko līdzjūtību Meistara ģimenei, draugiem, kolēģiem un visiem, visiem, kuriem Mārtiņa mūzika bijusi, ir un būs dārga…

***

Saruna "Klasikas" ēterā izskanēja 2019. gada 1. decembrī.

Mārtiņa Brauna koncertkalendārs decembrim ir pārpildīts – pirmo reizi mūžā viņš izveidojis Ziemassvētku programmu, un tagad kopā ar vokālo grupu “Insomnia” apceļo visu Latviju. Aktuāls arī sirsnīgais duets ar Zani Gudro un vēl šis un tas.

LR3 “Klasika” Mārtiņu apciemo Baltezerā, Līču ielā 2, viņa vecāku būvētajā mājā. "Viņi bija ļoti labi, godīgi ārsti, kuri izārstējuši arī daudz tādu, kuriem bija teikšana – tā mēs dabūjām to zemes gabaliņu. Mājai noteikti jau ir gadi sešdesmit,” spriež komponists.

Vai māja ir Mārtiņa Brauna miera osta? "Māja man patiesi ir ļoti laba miera osta, parasti savus cīņubiedrus aicinu pie sevis, nevis kaut kur braucu. Jā, mainījusies arī mana attieksme pret Rīgu. Teikšu godīgi – man Rīga nepatīk... Ja man jāizvēlas – koncertēt Rīgā vai kaut kur tālu projām, labāk braucu uz tālieni, nevis Rīgu. (..) Savā Jaungada programmā esmu iekļāvis melodiju, kas komponēta "Rīgai 800" pirms 18 gadiem, bet trešo pantu, kur bija "Rīga, Rīga, Rīga", esmu izmetis ārā un publikai saku – iedomājieties savu sapņu pilsētu: varbūt tā ir Kuldīga, Jēkabpils vai jebkura cita vieta... Nekādas Rīgas tur nav, jo mana attieksme pret Rīgu mainījusies vismaz par deviņdesmit grādiem..."

"Man ļoti nepatīk meli..."

Mārtiņa Brauna mūzikā nekad neatrast ko liekulīgu – patiesības gars tajā ir dzīvāks par dzīvu. "Man ļoti nepatīk meli, izlikšanās – arī muzikāla izlikšanās," neslēpj komponists. "Tas pats arī valdības līmenī. Meli ir viena no vissmagākajām diagnozēm, un es cenšos nekad nemelot. Protams, jaunībā bijis tā – kur tu iesi? Tagad nekur neiesi! Nē, nē, apsolos nedzert, izeju ārā ar domu, kur varētu iedzert. Tie bijuši tie sīkie meli, bet šajā periodā uzskatu – labāk turi muti, nemelo vai strauji maini tematiku uz kaut ko citu, ja tev uzdod jautājumus, kas nav publiskošanas vērti. Labāk parunāšu par ziloņu riestu. Ja man uzdos jautājumu, kas man pavisam nepatīk, varu atbildēt rupji. Bet melot man ļoti, ļoti nepatīk. Nevēlos ielaisties darīšanās ar cilvēkiem, kas melo."

Novembra nogale ir drūma. "Tas ir darbs, treniņš ar sevi – nonākt no drūma, bezcerīga, kritiska garastāvokļa uz priecāšanos par to, kas tev ir dots un cik jauki, cik brīnumaini dabā viss iekārtots, un cik jaukas ir visas lietas, ko cilvēks nav sacūkojis," nesaudzīgi saka komponists.

"Mežs ir mana baznīca," apgalvo Brauns. "Negribu kritizēt nevienu cilvēka meklējumu pēc augstākā saprāta, jo esmu stipri pārliecināts, ka cilvēks nav augstākais saprāts. Un tas, ko dara augstākie zinātnes sasniegumi... Mēs pētām sekas! Mēs nevaram tikt klāt radošajam procesam, kas ir neizmērojami ģeniāls. (..) Domāju, ka baznīca ir visur. Mans bauslis, ko esmu atkārtojis – tev nebūs zināt, bet tev būs ticēt. Un katra cilvēka celiņš – nevis noklausīts, nevis samācīts – bet katra personīgais celiņš ir cieņas vērts."

Vairāk un plašāk šeit...