3. decembra vakarā Rīgas Latviešu biedrības Zelta zālē 80. dzimšanas dienu svinēja izcilais pedagogs, pianists, savulaik – arī Latvijas Radio skaņu režisors Māris Švinka.

Svētkus svinēt viņš aicināja kopā ar saviem audzēkņiem – seniem un ne tik seniem mācekļiem.

Taču "Klasika" jubilāru apciemoja arī mājās Pārdaugavā, Ābolu ielā – ģimenes mājā, ko profesors sirsnīgi dēvē par rūķu mājiņu...

Sarunas gaitā tiek pārcilātas atmiņas par pedagogiem, kuru vidū Māris Švinka īpaši slavē Valēriju Zostu: "Brīnišķīgs pedagogs! Viņš ieņem pirmo un galveno vietu manā izglītošanās ceļā.

Arī mūsdienās taču jebkurā mākslas nozarē svarīgākais ir iekšējais prasīguma līmenis.

Šajā ziņā viņš bija bezkompromisu cilvēks. Viņš mēdza teikt – mākslā nav sīkumu. Mūziku dzird visi, bet saklausa nedaudzi. Bez šī prasīguma ir grūti."

Sarunas gaiitā profesors stāsta par bērnības un skolas atmiņām, par mīļajām Cēsīm, kur, pēc viņa sirdssajūtām aizritējusi lielākā dzīves daļa, par audzēkņiem un klavierdueta īpašo nozīmi radošajā mūžā.

"Tas ikvienam mūziķim ir pats skaistākais, kad krēslas stundā esi viens ar instrumentu. Tikai tad viņš sarunājas ar savu būtību, garīgo pasauli, tad viņš ir patiess. Gribot negribot - kad sēžam uz skatuves, mums gribas pabļaustīties, paspīdēt ar kādu pasāžu," prāto jubilārs.

Un kādas atmiņas saistītas ar darbu Latvijas Radio? "Skaņu režisors – tas ir darbs, kur tu nevari blefot – vai nu dzirdi un saproti, vai tevi izsvilps. Mūziķi ir nežēlīga tauta... Galvenais bija tie brīnišķīgie cilvēki, ar kuriem tikos. Kolēģu kompānija. Vēl tagad atceros Jāņa Ivanova teikto – ka šis darbs ir kā otra augstskola,” stāsta profesors un atzīstas, ka īpašu lomu viņa dzīve spēlē "Klasika".

"Tas ir mans rīta rituāls – pie tējas vai kafijas klausīties "Klasiku". Tā ir mana muzikālā maize. Tik bieži uz koncertiem vairs netieku."

Nereti skan arī kāds no Māra Švinkas ierakstiem. "Tad atskrien meita Vita, kura to visu klausās savā istabā, un sauc – tēti, tēti, paklausies, tavs gabals!"