"Manuprāt, jebkuram mūziķim - vai viņš muzicē ar instrumentu, savu balsi vai orķestri - visa viņa darbība un sirdsdegsme nozīmē kalpošanu," pirms 30 gadiem vienā no savām pēdējām intervijām sacījis diriģents Arvīds Jansons.

Viņa spēju aizraut un iedvesmot orķestri, plašās zināšanas un brīnišķīgās cilvēciskās īpašības novērtēja visi. Izcilais Meistars, kuru  24. oktobrī pieminējām 100. jubilejā, savā 70 gadu ilgajā radošajā mūžā strādāja un uzstājās kopā ar mūzikas pasaules spožākajām zvaigznēm, bet vienmēr atcerējās un pieminēja savus skolotājus – diriģentus Leo Blehu, Ēriku Klaiberu un Hermani Abendrotu.

"Gribu cerēt, ka manā raksturā un mentalitātē ir daudz īpašību, ko esmu mantojis no sava papa. No dabas tēvs bija ļoti brīnišķīgs cilvēks - sirsnīgs un izpalīdzīgs. Diemžēl daudzi to izmantoja, jo viņš ar atklātu sirdi centās darīt labu visiem, kam viņa palīdzība bija nepieciešama," Gundas Vaivodes gatavotajā jubilejas raidījumā savu tēvu atceras pasaulslavenais maestro Mariss Jansons.

Mariss labi atceras savas sarunas ar tēvu: "Paps bija ļoti izglītots - daudz stāstīja gan par reliģiju un politiku, gan koncertiem un diriģentiem, kādi bijuši pirms kara. Tagad šo informāciju ir grūti kaut kur dabūt - grāmatās par to maz raksta. Esmu pateicīgs viņam par to, cik daudz esmu guvis," saviļņojumu neslēpj maestro. 7. novembra koncertu kopā ar Bavārijas Radio orķestri Latvijas Nacionālajā operā viņš veltīs tēva piemiņai.

Raidījumā uzzinām daudz sirsnīgu un nezināmu nianšu par Meistaru, ko rūpīgā izpētes ceļā atklājusi gan Gunda, gan arī Orests Silabriedis. Viņu secinājums - Arvīds Jansons bijusi eleganta un augsti kulturāla personība, bet kopīgais atslēgas vārds viņa raksturojumam - labestība un devīgums. Liriskums, siltums, iejūtība pret mūziķiem. 

Par Arvīda Jansona lielo empātiju liecina arī komponista Rodiona Ščedrina teiktais intervijā Gundai Vaivodei: "Ar maestro bija ļoti patīkami muzicēt, jo viņš bija izslavēts solisu pavadītājs. Ar Jansonu kopā nospēlēt Čaikovska, Grīga vai Brāmsa koncertus skaitījās liela veiksme. Kopā ar viņu atskaņojām arī manu Otro klavierkoncertu, kura partitūra tam laikam bija visai eksperimentāla. Atceros viņa skaidri nolasāmo akcentu, laipno un vēlīgo attieksmi pret orķestra mūziķiem. Daudzi diriģenti bija bargi, bet Arvīds runāja mierīgi, nesteidzoties, un rezultāts bija labs."

Tikām Oresta uzrunātais filologs un mākslinieks Dmitrijs Solertinskis, kurš ilgu laiku bijis Ļeņingradas filharmonijas Lielās zāles direktors un savā ikdienā vērojis, kā sadarbojies Arvīds Jansons un toreizējais Ļeņingradas orķestra pirmais diriģents Jevgēņijs Mravinskis, atceras: "Arvīdu Jansonu mīlēja publika - tā bija un vēl aizvien ir augstākās kvalitātes zīme, ko nesaņem katrs mūziķis. Mravinskis uz skatuves iznāca drūms: saslējās gan mūziķi, gan klausītāji. Tā viņš tur stāvēja - skarbs un dižens. Un tad iznāca Jansons, atturīgi, bet maigi uzsmaidot gan mūziķiem, gan publikai. Tāda bija atšķirība. Domāju, ka viņš te jutās labi, nemulstot par otrā diriģenta posteni. Taču viņi abi - Mravinskis un Jansons - bija unikāls salikums..."

Savas atmiņas ir arī vienam no Arvīda Jansona audzēkņiem - diriģentam Nikolajam Aleksejevam, kurš pastāsta amizantu gadījumu no savas pieredzes - svarīga eksāmena, kur Jansona klātbūtne bijusi teju maģiska. Tāpat viņš ar labsirdīgu smaidu atceras maestro Jansona izteikto eleganci un labo gaumi kā apģērbā, tā auto izvēlē.

Arvīda Jansona audzēkņu vidū ir arī diriģents Viesturs Gailis, kurš atminas pirmo tikšanos ar maestro, pie kura uz Ļeņingradu devies 1982. gada vasarā. "Maestro uz vilcienu atnāca pretī smaidīgs, kopā ar savu lielo suni, kurš bija mierīgs, inteliģents un gudrs pavadonis." Viesturs sarunā min silto ģimeniskumu, kas valdījis maestro mājās, kā arī citas sadzīviskas epizodes, kas lieliski raksturojušas Arvīda Jansona būtību. Tāpat Viesturs Gailis stāsta par mācību procesu, kas paralēli noritējis gan pie Arvīda Jansona, gan viņa dēla Marisa.

"Arvīds Jansons vienmēr mums, saviem audzēkņiem, atkārtoja - nedejojiet mūzikā, bet dziediet," atceras Viesturs Gailis, ar prieku pieminot arī Meistara uzslavas pēc katra koncerta.

Tāpat uzklausām Meistara krustmeitu un Marisa māsīcu - koklētāju ansambļa "Teiksma" vadītāju un pedagoģi Teiksmu Jansoni.

"Krusttēvam patika dziļas tēmas - gan par reliģiju, gan eksistenciālām tēmām - piemēram, par to, kā un kāpēc cilvēks ir ieradies šeit, un kas ar viņu notiks - viņam tuva bija reinkarnācija. Un vēl - nekad nedzirdēju no viņa sliktu vārdu par citiem. Viņš bija kā gaismas avots, ap kuru vienmēr pulcējās cilvēki." 

Arvīda Jansona pastāvīgā interese par pasaules intelektuālo mantojumu - mākslām, filozofiju, literatūru, reliģiju - ļāva viņam pilnveidoties par vienu no dziļākajiem interpretiem. Un šajā kontekstā nonākam arī pie viņa saistības ar Latvijas Rēriha biedrību, ko savulaik dibinājis ārsts Fēlikss Lūkins. Savas atmiņas par to ir ārstam Ariānam Lūkinam, Fēliksa mazdēlam.

Visbeidzot, pārraides noslēguma posmā turpinām uzklausīt vienu no pasaules mīlētākajiem diriģentiem - Arvīda Jansona dēlu Marisu Jansonu. Saruna ir sirsnīgām emocijām, cilvēciskām atziņām un mīlestības pilnām atmiņām pārbagāta. 

Maestro Arvīda Jansona mūža pieturzīmes

Arvīds Jansons dzimis 1914. gada 24. oktobrī Liepājā, te arī iesākušās viņa mūziķa gaitas. Piecpadsmit gadu vecumā viņš sāk vijolspēles mācības Liepājas Tautas konservatorijā, kuru vēlāk absolvē ar izcilību, bet sapnis kļūt par diriģentu aizved uz Rīgu un studijām Latvijas konservatorijā. 1944. gadā viņš kļūst par Operas teātra diriģentu, atklājot sezonu ar Pētera Čaikovska baleta izrādi „Gulbju ezers”. Paralēli darbam operā, Arvīds Jansons organizē Latvijas Valsts filharmonijas orķestri un strādā arī par Latvijas Radio diriģentu.

Par pagrieziena punktu mūziķa karjerā kļūst 1946. gads, kad viņš dodas uz Ļeņingradu, lai piedalītos Vissavienības jauno diriģentu konkursā.

Viņa īpašo spēju – aizraut un iedvesmot orķestri, novērtē Ļeņingradas simfoniskā orķestra galvenais diriģents Jevgeņijs Mravinskis, uzaicinot viņu par asistentu, bet vēlāk jau par otro diriģentu savā kolektīvā. 1956. gadā Jansonu ģimene no Rīgas pārceļas uz Ļeņingradu.

Jau ar 1954. gadu Arvīds Jansons uzsāk aktīvu koncertdarbību ārvalstīs. Viņa vadībā tiek izpildīta Čaikovska Ceturtā, Piektā un Sestā simfonija, Bēthovena Devītā, Mālera Otrā un Piektā simfonija, kā arī Mocarta un Verdi Rekviēmi. Pasaules presē aizvien biežāk tiek publicētas jūsmīgas recenzijas par koncertiem Skandināvijas valstīs, Japānā, Anglijā, Grieķijā, Spānijā, Austrālijā un daudzviet citur.

Vēlākos gados paralēli koncertdarbībai tiek vadīti semināri un meistarklases Veimārā un Helsinkos. Kolēģi un topošie diriģenti augsti vērtēja ne tikai Arvīda Jansona izcilo profesionalitāti, bet arī viņa pievilcīgo personību, erudīciju un plašās zināšanas pasaules kultūras vēsturē un literatūrā.

Tradīcija pēc koncertiem pulcēties mājīgajā Jansonu ģimenes dzīvoklī Brīvības ielā, kopīgā Jaungada sagaidīšana ar kolēģiem un viņu bērniem aizsākās Rīgā un vēlākos gados turpinājās Ļeņingradas mītnes vietā, bet vasarās pēc koncertiem Dzintaru koncertzālē arī ģimenes vasarnīcā Jūrmalā.

Slavenā diriģenta mūžs aprāvās negaidīti, koncerta laikā 1984. gada 21. novembrī Anglijā, Mančesterā.