"Dzejolim ir jābūt tik riebīgam un tik dullam, ka to gribas apkampt. Dzeja - tā ir liela melošana. Dzejniekam ir jābūt tik lielam melim, lai ar meliem pateiktu vairāk nekā ar patiesību. Tā jāmelo, tik stipri, lai pārmelotu patiesību." Tie ir dzejnieka Egila Bāra vārdi.

Egils Bārs, īstajā vārdā Jānis Tievgalis, droši vien nav starp pazīstamākajiem latviešu vārda meistariem. Par viņu nav pārāk daudz ziņu. Ir daudz leģendu un stāstu, bet arī stāstnieku nav vairums. Interneta meklētājs rāda daudz Valda Atālu dziesmu tekstus un skopas norādes par to, ka Egils Bārs dzimis 1940. gadā, miris 1997. gadā, apbedīts Rēzeknē. Deviņdesmitajos gados Cēsīs notika viens vienīgs Bāra autorvakars. Vienīgā intervija ar dzejnieku izlasāma žurnālā "Karogs" 1991. gada jūlija laidienā, to var atrast LNB Periodikas portālā. Bārs publicējies arī žurnālā "Literatūra un māksla".

Šis raidījums ir mēģinājums mazliet, ar skopām līnijām ieskicēt aprises dzejnieka Egila Bāra portretam. Un tas nebūtu iespējams bez Valda Atāla – cilvēka, kurš Bāru pazina vislabāk, un, iespējams, vienīgais, kuram Bārs uzticējās, uzticot savu dzejas pasauli. Egila dzejoļus Atāls izdevis vienīgajā Bāra dzejas krājumā "Nulles vienkāršošana", tā izdota 2001. gadā. Pie dzejoļu grāmatas klāt pievienota kasete ar Atāla dziesmām, kurās skan Bāra dzeja, dažas no tām skan arī raidījumā, bet kasetes pēdējais celiņš ir unikāls – proti, vienīgais ieraksts, kurā dokumentēts, kā savu dzeju lasa pats Bārs. Arī to dzirdam raidījumā.

----

Kam vajadzīgs ir vakars bojāts
Ja mana rīta nav nekur
Es skumjas aizskumdinu projām
Ar smiekliem atsmieklojos šurp

Un dzirdi tu kā caur vēju
Vēl vējīgāki vēji pūš
Tad uzmini kā sacerējis
Par nopūtu šis smieklus mūžs

Tā ir aizgājis mans mūžs

(Egils Bārs)