Šonedēļ dodamies uz Ernesta Poles (1872-1914) projektēto iespaidīgo namu Brīvības ielā 38...

Ilgo gadu gaitā namu apdzīvojuši daudzi sabiedrībā pazīstami cilvēki – pēdējais brīvvalsts prezidents Alberts Kviesis, vairākkārtējais Latvijas Ministru prezidents Marģers Skujenieks, mākslinieki Romans Suta un Aleksandra Beļcova (iekšpagalmā iekārtots viņiem veltīts muzejs), grāmatizdevējs Jānis Rapa, diriģents Leonīds Vīgners, dzejniece Aspazija, diriģents Arvīds Jansons ar sievu Iraīdu un dēlu Marisu un daudzi citi.

Šodien ēka pazīstama kā Latvijas otrās brīvalsts eksprezidentu nams: mājvietu šeit radusi gan Vaira Vīķe-Freiberga, gan Guntis Ulmanis. Ēkas pirmajā stāvā izvietojies veikals un aptieka, otrajā – banka. Trešajā stāvā no 1951. līdz 1970. gadam dzīvoja rakstnieks Andrejs Upīts, un šeit joprojām atrodas viņa muzejs.

Koka ēkas vietā - varena celtne!

Bet visupirms ceļojam uz 20. gadsimta sākumu, lai uzzinātu, kāda ir staltā nama tapšanas vēsture. To savulaik pētījis publicists Uldis Lasmanis. "Gadsimta sākumu lieliski raksturo sena nama skice, kas saglabājusies arhitektūras arhīvā. Tā ir skaista divstāvu koka ēka, kura fiksēta 1882. gadā. Ar daudzām pārbūvēm un īpašnieka maiņām līdz ar apakšstāvā esošo barona Manteifeļa fotodarbnīcu nams eksistējis līdz pat 1910. gadam kā Vidzemes priekšpilsētas koka būvju sastāvdaļa. 1910. gada jūnijā Rīgas būvuzraudzības komisija ziņo, ka Kristapa Berga kredītbiedrībai atļauts to nojaukt. Jau 1911. gada 26. aprīlī kredītbiedrība lūdz uzbūvēto namu pieslēgt kanalizācijai. Tātad no vienas ēkas nojaukšanai līdz jaunas tapšanai pagājis visai neliels laiks. Minētā kredītsabiedrība ir kādreiz visiem labi zināmā Berga Bazāra cēlāja Kristapa Berga uzņēmums, kurš 1910. gadā apjoma ziņā krietni izaudzis un tā vadībā ir Kristapa Berga pēcteči."

Interesanti, ka sākotnēji jaunā nama tapšana bijusi uzticēta vienam no pirmajiem latviešu profesionālajiem arhitektiem, slavenajam Konstantīnam Pēkšēnam. Taču, kad jau bijuši ielikti pamati, fasādes un iekšējais plānojums uzticēts jaunajai arhitektūras zvaigznei Ernestam Polem, kurš Pēkšēna ieceres izvērsis pārgalvīgi, vērienīgi un visai drosmīgi. Ēkas apakšējie stāvi bija paredzēti bankas vajadzībām, savukārt augšējie – grezniem dzīvokļiem. Par nama saimniekiem domas dalās.

"Sākotnēji Kristapa Berga kredītbiedrība, kuras vadībā tolaik bijis arī Annas Brigaderes brālis, Ernesta Poles papildus uzdevumos ierakstījuši, ka namam celtniecības gaitā jāpiešķir ampīra iezīmes. Tomēr šīs ēkas plašo aprakstu ar gandrīz vienīgo fotogrāfiju arhitektūras doktors un Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis Jānis Krastiņš savā pētījumā "Arhitektūras stili Latvijā" iekļāvis nodaļā "Neoklasicisms Rīgas sabiedrisko ēku arhitektūrā", tādējādi atzīstot šo namu par spilgtāko neoklasicisma meistardarbu Rīgas arhitektūras stilu vienreizējā bagātībā," stāsta Uldis Lasmanis.

Īsi par Ernestu Poli

Ernests Pole dzimis Kurzemē Lutriņu pagasta Birzniekos, miris Rīgā, apbedīts Meža kapos. Mācījies Saldū privātskolā, tad Kuldīgas divklasīgajā ministrijas skolā. No 1888. līdz 1892. gadam mācījās Baltijas skolotāju seminārā Kuldīgā. No 1892. līdz 1901. gadam strādājis par skolotāju Liepājā. 1901. gadā kā eksterns beidzis Ārensburgas (Kuresāres) ģimnāziju, līdz 1903. gadam studējis Novoaleksandrovskas Lauksaimniecības un mežkopības institūtā. No 1904. līdz 1908. gadam studēja arhitektūru Rīgas Politehniskajā institūtā, ko beidza ar arhitekta grādu. Praktizējās arhitekta Konstantīna Pēkšēna būvniecības birojā. Viņš bijis vispusīgi apdāvināts cilvēks, Baltijas skolotāju semināra audzēkņu vidū izcēlies ar kaligrāfa un zīmētāja dotībām, darba gados Liepājā nodarbojies ar ērģeļspēli. Bijusi interese arī par teātri – 1891. gadā sarīkojis pirmo teātra izrādi savā dzimtajā Lutriņu pagastā.

Andreja Upīša memoriālā muzeja speciālistes Ināras Odiņas rīcībā ir vairāki interesanti fakti par šo kungu, kura radītie nami vēl šodien veido Rīgas vaibstus un pēc kura skicēm Piekto Dziesmu svētku vajadzībām Stabu un Bruņinieku ielas galā savulaik tika uzbūvēta celtne, kurā vieta atradās ne tikai 5000 dziedātāju un divtikdaudz skatītāju, bet arī ērģelēm. 

Pēc Ernesta Poles projektiem Rīgā uzceltas 37 ēkas, to vidū daudzas ar arhitektūrvēsturisku nozīmi. Lielākā daļa ēku ieturētas neoklasicisma formās, dažas arī nacionālā romantisma un citu racionālistisko jūgendstila novirzienu stilistikā. Pazīstamākais no Ernesta Poles projektētajiem namiem ir Rīgas Latviešu biedrības nams Merķeļa ielā 13 (1909), ko viņš projektēja kopā ar citu pazīstamu latviešu arhitektu Eiženu Laubi. Nama fresku autors ir mākslinieks Janis Rozentāls, kura otai pieder arī pazīstamā glezna "Sieviete baltā" (1902). Tajā atveidota Bergu ģimenes jaunākā meita Anna Milija Berga.

Romantiska atkāpe

Pēc to gadu laikabiedru atmiņām jaunais, talantīgais arhitekts Ernests Pole esot aplidojis Annu Miliju – Kristapa Berga meitu un Arveda Berga māsu. Savukārt Arveds Bergs un Jānis Brigaders, rakstnieces Annas Brigaderes brālis, bija īstenie nama Brīvības ielā 38 pasūtītāji, cēlēji un finansētāji.

1910. gadā tika rīkots ēkas projektu konkurss, kurā Ernesta Poles projekts ieguva tikai 4. vietu, bet jau pēc konkursa rezultātu paziņošanas, ēkas pasūtītāji prasību konkretizēja un izteica vēlmi, lai ēka tiktu veidota ampīra stilā. Šai prasībai vislabāk atbilda Poles projekts. Pēc nelieliem labojumiem tas tika pieņemts un realizēts.

Šķiet, ka Arveds Bergs ģimenes bankas fasādes izveidi uzticējis savam nākamajam radiniekam. Pēc Ernesta Poles pāragrās nāves, pēdējā gaitā viņu izvada otrs Annas Milijas brālis – mācītājs Edgars Bergs un visa Bergu dzimta. Bet Anna Milija paliek vientuļa līdz mūža galam, un dzīves pēdējos gadus pavada kādā pansionātā Francijā.

Ievērojamais 4. dzīvoklis

Ja vien sienas prastu runāt, Brīvības ielas 38. namam būtu ko stāstīt stundām ilgi. Ar Andreja Upīša memoriāla muzeja direktores Ineses Kaires palīdzību noskaidrojam, kādi ievērojami cilvēki šeit dzīvojuši.

"Šajā simtgadīgajā namā dzīvojušas daudzas mūsu kultūrvēsturē pazīstamas personības. Tieši šajā, 4. dzīvoklī, kur izvietojies Andreja Upīša memoriālais muzejs, no 1936. līdz 1940. dzīvoja eksprezidents Alberts Kviesis, savukārt no 1946. gada – ievērojamā diriģenta Arvīda Jansona ģimene: viņš pats, kundze Iraīda un mazais Mariss, kurš nu jau pirms trim gadiem iegriezās šeit kopā ar filmēšanas grupu pirms lielā Vīnes Jaungada koncerta. Viņam pašam tas bija liels emocionāls pārdzīvojums... Mariss pamatīgi izstāstīja, kā katrā telpā tolaik izskatījies, kā viņš pats, būdams mazs puika, mācījies diriģēt. Arī mums, muzeja darbiniekiem, tas bija ļoti liels notikums..."

Vēl Inese Kaire stāsta, ka nama iekšpagalma pusē dzīvojuši mākslinieki Romans Suta un Aleksandra Beļcova (viņu dzīvoklī šobrīd iekārtots muzejs), savukārt 5. dzīvoklī mitinājies maestro Leonīds Vīgners. Vēl šajā namā mājvietu raduši operas solisti Regīna Māliņa, Artūrs Frīnbergs, Elza Zvirgzdiņa, no politiķu bloka – Marģeris Skujenieks. No literātiem – izdevējs Jānis Rapa, bet 6. dzīvoklī dzīvojis rakstnieks Artūrs Lielais.

Vēl atveram šī nama mājas grāmatu, kas precīzi fiksējusi, kad tieši šeit apmeties Alberts Kviesis, zobārstu Švarcu ģimene, Aspazija.

Tāpat Inese Kaire zina stāstīt, ka ēkas pirmajā stāvā jau kopš tās uzcelšanas brīža atradušās visdažādākās iestādes: pirmās brīvvalsts laikā te bijis veikals invalīdiem (kā to redzam arī attēlā), dažādas kafejnīcas un bāri. Savukārt telpās, kur jau vairākus gadus izvietojies veikals "Gerkens un partneri", atradies slavenā velosipēdu ražotāja Gustava Ērenpreisa birojs (fabrika, kā zināms, atradās pie Gaisa tilta). Tolaik šai ēkai bijusi arī cita numerācija (Nr. 2), un pa toreizējo Aleksandra bulvāri (tagadējo Brīvības ielu) gājusi tramvaja līnija.

Vai kluss un ieturēts šis nams bijis vienmēr? "Skumjākais periods bija padomju laiks. Kad sākās Andreja Upīša muzeja vēsture, visi dzīvokļi, izņemot sesto, kur vēl dzīvoja rakstnieka Lielā ģimene, bija komunālie. Skaistus epitetus šiem ļaudīm nevarētu veltīt. Bija dramatiskas cīņas par tīrību un kārtību," atceras Inese Kaire.

Taču labā ziņa – pat laikā, kad šeit bija komunālie dzīvokļi, nekas nav sabojāts... Parkets saglabājies labā stāvoklī. Tas ir īsts un labs, kurš čīkst. Jo labam parketam ir jāčīkst! Kopā ar Inesi Kairi izstaigājam arī Andreja Upīša darbistabu, uzklausot stāstus par rakstnieka ieradumiem. Uzzinām arī, ka pēc Aleksandra bulvāra šī iela iemantojusi gan Hitlera, bet vēlāk – Ļeņina vārdu, bet nama numerācija no 2 izaugusi līdz 38.

Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas apartamentos

Lielajai ēkai ir arī vēl otra adrese – Elizabetes iela 57a. Māja tā pati, bet lielajā iekšpagalmā paslēpies vēl kāds muzejs – Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejs, kas šeit iekārtots 2008. gadā. Par tā vēsturi stāsta muzeja komunikācijas vadītāja Elvija Pohomova.

Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja ideju izauklējusi abu mākslinieku meita baletdejotāja, mākslas zinātniece un televīzijas žurnāliste Tatjana Suta (1923–2004), kas visu mūžu rūpīgi glabāja un popularizēja savu vecāku radošo mantojumu, ko testamentā novēlēja Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam.

Muzejs iekārtots Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas memoriālajā dzīvoklī, kurā mākslinieku ģimene dzīvojusi kopš 1935. gada, padomju gados to dalot ar citiem iemītniekiem. Cik zināms, pirms tam šeit dzīvojis Marģeris Skujenieks, kurš savulaik bijis Ministru prezidents. 1987. gadā Tatjana Suta atguva visu dzīvokli, izveidoja tajā pārdomātu Aleksandras Beļcovas un Romana Sutas mākslas darbu ekspozīciju un, turpinot šajā vidē dzīvot, regulāri to izrādīja interesentiem. 2006. gada nogalē Latvijas Nacionālais mākslas muzejs saņēma Tatjanas Sutas mantojumu, nepilnus divus turpmākos gadus norisinājās darbs pie kolekciju uzskaites, mākslas darbu un mēbeļu restaurācijas, memoriālā dzīvokļa remonta un pastāvīgās ekspozīcijas sagatavošanas, līdz 2008. gada 14. oktobrī Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejs tika atvērts sabiedrībai.

Uzklausām Elvijas stāstu par Romana Sutas enerģisko un uzņēmīgo māti, kā arī paša Romana Sutas dzīvesgājumu. Romans bijis dedzīgs, impulsīvs, harzimātisks, dažkārt arī ass, toties Aleksandra – pilnīgs pretstats: klusa, kautrīga, inteliģenta, šarmanta būtne. Kopdzīve gājusi kā pa celmiem...

Kopā ar Elviju izstaigājam dzīvokli, uzzinām par bibliotēku, mēbelēm, mākslas darbiem un daudz ko citu. Top skaidrs, ka lieliski saglabāta tā radošā vide, kurā dzīvojuši, strādājuši un atpūtušies mākslas cilvēki.