Kanādā cienīts un mīlēts, Latvijā — līdz galam neiepazīts. Tāds ir viens no izcilākajiem latviešu mūzikas meistariem Tālivaldis Ķeniņš (1919-2008).

1994. gadā klajā nāca muzikoloģes Ingrīdas Zemzares grāmata "Starp divām pasaulēm", kas daudziem sniedza pirmo priekšstatu par Tālivaldi Ķeniņu un viņa daiļradi.

"Grāmatas tapšanu rosināja vesels apstākļu kopums. Tobrīd bija milzīga interese par ārzemju latviešu mūziku, kas šeit, Latvijā, bija absolūti nepazīstama un kurā īstas virsotnes iezīmēja Gundaris Pone un Tālivaldis Ķeniņš. Vēlējos izprast procesus, kā norit mūzikas attīstība ārpus mūsu redzesloka: kas ir kopīgs, kas — atšķirīgs. Izrādās, ka ierobežoti jutās arī ārzemju latvieši, kuri meklēja sasaisti ar dzimteni. Un tas ļoti labi atklājas Tālivalža Ķeniņa daiļradē, kas lieliski parāda, kā viņš dzīvo starp divām pasaulēm: starp latvisko, ko mīl, ciena un cenšas pie tās turēties, un pasaules pieredzi, kas vedina latvisko kodu attīstīt un neiekonservēt; redzēt latvisko kā brīvu mūsdienu mākslas izpausmi," saka Ingrīda Zemzare. Viņa atzīst: abu kopīgajās sarunās Ķeniņš allaž uzsvēris piederību savai dzimtai. Un ne velti: viņa tēvs bija dzejnieks un politiķis Atis Ķeniņš, māte — rakstniece Anna Rūmane-Ķeniņa, bet komponista pusbrālis ir ekonomists Gundars Ķeniņš-Kings.

"Tālivaldim Ķeniņam laimējās, ka no Parīzes viņš nokļuva Kanādā. Tur nebija stingru tradīciju, kurām būtu jāpiemērojas vai kuras būtu jārespektē. Turklāt tieši tobrīd šīs zemes kultūrā valdīja uzplaukums, tāpēc komponists varēja justies brīvs un atvērtajā gaisotnē strādāt, saņemot daudz pasūtījumu un izbaudot neskaitāmus savu darbu atskaņojumus. Lielāku laimi komponists nevar iedomāties! Kā redzam, tas ir ne tikai talanta, bet arī veiksmes jautājums."

Vaicāta, kur slēpjas Ķeniņa mūzikas spēks, kas viņu savulaik izvirzījis par vienu no Kanādas vadošajiem komponistiem, muzikoloģe prāto: "Ārkārtīgi labā skolā un amata prasmē! Savu talantu viņš neattīstīja intuitīvi: perfektā skola viņam ļāvusi uzbūvēt klasiski skaidrus, perfektus darbus. Ķeniņš nebūt nav sava laika avangardists, drīzāk klasiķis. Viņa darbi jāklausās nopietni, un tad patiesi iespējams gūt īstu un nopietnu mākslas gardēža baudu."

Līdzīgu domu 2005. gada intervijā Sandrai Ņedzveckai pauž nu jau mūžībā aizgājušais, aiz okeāna dzimušais komponists Imants Mežaraups. "Lai gan Tālivalža Ķeniņa mūzika caurmēra latviešu publikai šķiet grūti saprotama, pasaules kontekstā viņš tomēr ir labā nozīmē konservatīvs: viņa darbiem piemīt formas skaidrība, un mūzikā izmantoti tradicionāli paņēmieni un sen pārbaudītas vērtības. Katrā ziņā, viņš nemēģina būt novatorisks novatorisma dēļ, bet gan spēj kombinēt svaigu simfonisku domāšanu ar tradicionālajām vērtībām. Viņa mūzikā valda labs līdzsvars starp sirdi un prātu."

Tālivalža Ķeniņa daiļradi vēsturiskajā kontekstā rūpīgi pētījis arī Arnolds Klotiņš. Viņaprāt, Ķeniņš, nokļūstot Parīzē, savu stilu izkopis Onegēra, Bartoka un Mesiāna gaisotnē, pārņemot neoklasisko pieeju. "Tālivalža Ķeniņa darbu struktūras un jaunrades piegājiens pierāda, ka mūzika ar strukturēšanu un formas attīstību var izteikt cilvēka eksistences lielākās idejas, izvairoties no īpaša programmatisma un literāra sižeta, lietā liekot lielāku abstrakciju. Tieši Ķeniņš bija pirmais, kurš latviešu mūzikā to iesāka, kļūstot par latviešu instrumentālās mūzikas lielāko un ražīgāko komponistu. Turklāt arī viņa lielformas vokāli instrumentālajos darbos nav tikai elementārā jūtu patiesība, kas bija raksturīga, piemēram, Arvīdam Žilinskim vai citiem, bet gan lielu ideju valdzinājums. Tas ir galvenais, ar ko Ķeniņš atšķiras no pārējiem." 

Muzikologs Arnolds Klotiņš arī izpētījis Tālivalža Ķeniņa mūzikas vērtējumu sabiedrībā: "Trimdas aprindās, kur viņa simfonijas sākotnēji skanēja Dziesmu svētkos un citos saietos, publikā valdīja visai liels šoks. Bet tad visi pie tā pierada. Latvijā viņa mūzika vēl tā īsti nav pārkosta un sagremota, un te gribas apelēt pie diriģentu sirdsapziņas: Tālivalža Ķeniņa mūzika tiek atskaņota nepiedodami maz."

Savs viedoklis par Meistaru ir arī viņa vēstuļu draugam komponistam Imantam Zemzarim, kurš atceras, ka vienā no vēstulēm Ķeniņš koķeti rakstījis, ka "mūzika principā viņam krīt uz nerviem un ar maziem izņēmumiem viņš to nemaz nevar ciest..." Un vēl Imants citē Tālivalža Ķeniņa iemīļoto teicienu, kuru viņš licis lietā, raksturojot latviešu mūziku Latvijā: "Jūsu labākie ir labi!"

Tālivalža Ķeniņa vēstules savulaik saņēmis arī pianists Reinis Zariņš. "Dzīvē mēs nesatikāmies, bet vēstulēs gan, jo komponista mūža pēdējos gados bieži sarakstījāmies. Tāpēc attiecības ar Tālivalža Ķeniņa mūziku man ir ļoti personiskas un viņš pats — manai sirdij tuvs. Mūzika, kuru viņš rakstījis, ir ļoti augstas raudzes; to var izprast ar racionālu prātu. Priecājos, ka manā pastāvīgajā repertuārā ir viņa vēlīnais darbs — parafrāzes par Šūmaņa tēmām, kas salīdzinoši ir emocionāls un personisks darbs, pilns dziļdomīgām atsaucēm uz Šūmaņa mūziku. Ir sajūta, ka tas ir autobiogrāfisks opuss."

Raidījumā uzklausām arī komponista dēla Jura Ķeniņa atmiņas.

"Tēvs bija inteliģentākais un izcilākais  mūziķis, kādu jebkad esmu saticis. Neesmu dzirdējis nevienu negatīvu vārdu par viņa daiļradi. Un, ja arī būtu dzirdējis, tad būtu gatavs uz kautiņu... Tur ir tik daudz kā fantastiska!"

Juris atklāj, ka Tālivaldis Ķeniņš bijis arī azartisks sportists: "Tēvs bija labs tenisists; vislabāk viņam patika dubultspēles. Labi atceros, ka pirmo reizi viņu pārspēju tikai tad, kad tēvam jau bija pāri sešdesmit! Otrā lielā aizraušanās bija kalnu slēpošana. Bet vēlākajos gados, kad slēpošana tika mesta pie malas, tētis cienīja NHL hokeju: ja bija spēle, tēvu mājās neredzējām..."

Juris Ķeniņš arī atceras, ka tēvs allaž lepojies ar to, ka nekad nav rakstījis darbus, kuri nebūtu bijuši pasūtījuma darbi, un ar smaidu atzīst, ka iedvesmu tēvam snieguši nevis kalni, ūdeņi vai meži, bet gan pasūtījuma izpildes termiņš. Vaicāts, kā savu tēvu raksturotu cilvēkam, kurš viņa daiļradi nepazīst, Juris Ķeniņš teic tā:

"Ja Jāzeps Vītols ir Latvijas latviešu mūzikas opaps, tad Tālivaldis Ķeniņš ir trimdas latviešu jaunrades vectēvs. Turklāt tēvs savā daiļradē bija maksimālists: jaunas idejas viņam bija katrā taktī!"

Vēl sarunā Juris stāsta par tēva darba gaitām un to, ka 30 gadus saviem studentiem Kanādā viņš mācījis kontrapunktu pēc Vītola sistēmas. Iedzimtās humora izjūtas dēļ audzēkņu vidū viņš bijis ļoti iemīļots.

Raidījumā ieklausāmies arī komponista un toreizējā LMA rektora Jura Karlsona uzrunā, sveicot Tālivaldi Ķeniņu ar piešķirto Lielo Mūzikas balvu.

Pēc PSRS sabrukuma Tālivaldis Ķeniņš Latvijā viesojās vairākkārt, tiekoties arī ar žurnālistiem. Raidījums "Mūsu leģendas" piedāvā ieklausīties 1991. gadā tapušajā Aijas Vankas veidotajā intervijā ar meistaru.

"Negribu būt sarkastisks un cinisks, bet sava mūža romānu varētu nosaukt tā: kā no nekomponista mani iztaisīja par komponistu... Nebiju uz šo karjeru cerējis, jo mani vairāk interesēja filosofija un vēsture, ko arī būtu turpinājis studēt Sorbonnā. Vēl dzīvojot Latvijā, biju drausmīgi slinks! Jā, improvizēt pie klavierēm man patika, bet mana pasniedzēja Lūcija Garūta it bieži zvanīja manai mātei un sūdzējās, ka Tālivaldītis atkal nav iemācījies savas gammiņas un etīdītes..."

Humorpilnajā manierē komponists intervijā stāsta par savām studijām, atklājot, kāpēc Jāzeps Vītols nav vēlējies uzņemt viņu savā klasē, bet cik ļoti vēlāk Parīzē noderējušas Latvijas konservatorijā gūtās zināšanas.

Kādā no arhīva ierakstiem Tālivaldis Ķeniņš saka arī šādus vārdus: "Varu atzīties, ka savā dvēselē esmu viens nelabojams romantiķis..."

Tālivalža Ķeniņa dzīves pieturpunkti

No 1940. līdz 1944. gadam mācījies Latvijas konservatorijas Kompozīcijas klasē pie Ābeles un Jāzepa Vītola, no 1945. līdz 1950. gadam — Parīzes Nacionālajā konservatorijā.

1951. gadā pārcēlies uz dzīvi Kanādā, kur līdz 1966. gadam bijis ērģelnieks un kora diriģents Svētā Andreja draudzē Toronto.

No 1952. līdz 1984. gadam strādājis Toronto universitātes Mūzikas fakultātē par pedagogu, bet no 1973. līdz 1974. gadam vadījis Kanādas Komponistu līgu.

Komponējis kora dziesmas, dažādu tautu tautasdziesmu apdares, simfonijas, kantātes, svītas, koncertus.

1950. gadā Ķeniņš saņēmis UNESCO prēmiju, 1995. gadā ticis apbalvots ar ceturtās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Divas reizes saņēmis Pasaules brīvo latviešu apvienības Kultūras fonda prēmiju, 1994. gadā — Pasaules brīvo latviešu apvienības Tautas balvu.

2005. gadā saņēmis Latvijas Lielo mūzikas balvu par mūža ieguldījumu.