Vakar, 29. martā, aizsaulē devies latviešu literatūras grands – rakstnieks, scenārists un esejists ZIGMUNDS SKUJIŅŠ (25.12.1926.–29.03.2022.).

"Vienmēr esmu bijis jocīgs: komjaunietis būdams, gāju uz baznīcu, tērpies frakā, bet savu pirmo grāmatu, kas tika izdota, nosaucu par "Esmu dzimis bagāts": un tas notika laikā, kad visus budžus izsūtīja! Bet patiesi – nekad neesmu juties nabags," 2014. gadā intervijā Sandrai Ņedzveckai atzinis Meistars, kurš varēja būt gleznotājs, tomēr bija rakstnieks.

Katra no viņa grāmatām ir un būs pērle. Viņš bija nešaubīgi pārliecināts: "Man vienmēr licies, ka rakstniekam izšķiroši svarīgs ir viņa rakstiski fiksētās balss tembrs. Jā, tembrs ir muzikāls termins, bet domāju, ka bez tā nevar izskaidrot literatūru."

"Esmu ticīgs cilvēks, bet tam nav vajadzīgs ne Jēzus, ne Jaunava Marija. Ir spēki, kuri darbojas ārpus mūsu saprašanas. Par to esmu pārliecinājies. Dzīvē satiekas tikai tie, kuriem ir jāsatiekas. Var to saukt par Dievu, bet es to saucu par "datoru". Nu, nevar "taisīt" leģendu par to, ko nevar aprakstīt! Kas tad ir tas Dievs, ar kādiem paņēmieniem viņš strādā? Kaut vai zvaigžņotā debess, Piena ceļš, kur miljoniem zvaigžņu, miljoniem sauļu, kuras nav saskaitītas. Mūsu šūnās ir tāda informācija, par kuru mums nav ne jausmas.Cilvēces turpinājums, piedzimšana ir mūžīgā dzīvošana.

Cilvēki ir kā staipekļi pie mūsu vasarnīcām, kas katru ziemu nokalst un atkal nāk jauni dzinumi - dzīvība saglabājas! Arī cilvēki "nokrīt", bet viņu vietā nāk jauni, kas nes gan seno informāciju, gan mērķinformāciju. Tas ir neapšaubāmi.

Un tā nav ironija - sazināties ar Anšlāvu Eglīti pa vēl neatklātiem kanāliem. Arī vaļi taču nepeld baros, bet sazinās, viens no otra atrodoties milzu attālumā…" Arī šos zīmīgos vārdus rakstnieks paudis jau minētajā intervijā raidījumā "Mūsu leģendas".

Paužot dziļu un patiesu līdzjūtību rakstnieka ģimenei, draugiem, spalvas brāļiem un ikvienam latviešu literatūras draugam, "Klasika" aicina noklausīties šo pārraidi, kas tapusi 2014. gadā.

Zigmunds Skujiņš ir viens no izcilākajiem latviešu rakstniekiem. Pazīstamāko Skujiņa darbu vidū ir romāni "Kolumba mazdēli" (1961), "Kailums" (1970), "Gulta ar zelta kāju" (1984) un "Miesas krāsas domino" (1999).
Kā uzsvērts Nacionālās enciklopēdijas šķirklī, kas veltīts Skujiņam, viņš ir viens no izcilākajiem un populārākajiem 20. gadsimta otrās puses latviešu rakstniekiem, kura darbi jau 50. gadu otrajā pusē atjaunoja saikni ar neatkarības perioda latviešu literatūru: "Gan daiļliteratūrā, gan publicistikā un sabiedriskajā darbā Zigmunds Skujiņš aicinājis noticēt tautas spēkam, izzināt latviešu tautas, Latvijas, Rīgas vēsturi, tautai nozīmīgas personības, vērtības un tradīcijas, sargāt, kopt un attīstīt latviešu valodu, vērsies pret pārkrievošanu. Kā viens no izcilākajiem prozaistiem un latviešu stāsta un noveles meistariem 60.–70. gadu mijā Zigmunds Skujiņš radikāli mainījis latviešu prozas kopainu un aizsāka latviešu moderno prozu, 80. un 90. gados radījis izcilus romānus un laikabiedru portretējumus."