Trīs mēnešu garumā "Klasikas" klausītāji tika aicināti uzklausīt mūsu mūzikas zinātniekus, vēsturniekus un pētniekus, kas raidījumā "Latvijas mūzika uz viļņa" stāstīja par savu darbu divus gadus ilgušajā Valsts pētījumu programmā "Kultūra kā resurss Latvijas ilgtspējīgai attīstībai". Un, protams, arī par šo pētījumu augļiem – atklājumiem, zinātniskajiem rakstiem, grāmatām.

Cikla noslēgumā stāstītājas lomā iejūtas līdzšinējo raidījuma vadītāja, muzikoloģe Ināra Jakubone, un viņu iztaujā Dāvis Eņģelis.

Stāsts raisās par 20. gadsimta divdesmitajiem, trīsdesmitajiem gadiem. Modernisms, kultūrpolitika un mūzikas publicistika – tādas varētu būt sarunas koordinātas. Dažs labs varbūt jautās – bet kāpēc modernisms? Jo mēdz taču teikt, ka līdz modernismam mūsu komponisti tolaik tā īsti neizauga. Tomēr 20. un 30. gadu presē ir rodami arī atšķirīgi viedokļi, un par tiem savā pētījumā (un arī šajā raidījumā) runā Ināra Jakubone.

Cik zinoši, cik neatkarīgi savos vērtējumos - arī runājot par visnovatoriskākajiem un nereti radikālākajiem laikmetīgās mūzikas strāvojumiem - bija Jāzeps Vītols, Jānis Zālītis, Ādolfs Ābele? Cik acīgs, aprādot valsts īstenotās kultūrpolitikas ietekmi uz skaņražu jaunradi, bija Jēkabs Graubiņš?

Kāda loma mūzikas procesu veicināšanā bija Kultūras fondam un Latvijas Radiofonam? Un vai kāda teikšana bija arī Rīgas publikai?

Atbildes uz šiem un daudziem citiem jautājumiem, kurus esam uzdevuši, meklējamas gan raidījumā "Latvijas mūzika uz viļņa", gan Latvijas Mūzikas akadēmijas mājaslapā pieejamajos krājumos "Mūzikas Akadēmijas Raksti".